CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators
„CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators” ir medijpratības pasaka bērniem.
Pasakas autore Solvita Denisa-Liepniece, Marinas Heniņas ilustrācijas.
Grāmata veidota kā izglītojošs un izklaidējošs stāsts bērniem vecumā no 9 līdz 11 gadiem.
Pasaka palīdzēs saprast, kā veidojas informatīvā vide, un mācīties kritiski izvērtēt redzēto vai dzirdēto, tostarp, internetā atrastos apgalvojumus tādās lapās, kas nav uzticami mediji, paturot prātā, ka ne viss ir tāds, kā tas izskatās.
Publicēsim šo pasaku turpinājumos.
Pasaku publicēsim turpinājumos, katrā publikācijā ir pieejama arī pasakas pilna versija, ja esat nepacietīgi un ieinteresēti lasītāji. Esam izveidojuši arī medijpratības skaidrojošās vārdnīcas apkopojumu, ko varat izprintēt un izmantot ērtākai teksta izpratnei. (Pilnajā versijā skaidrojumi pieejami katras lapas apakšpusē).
CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators
Sensācija
Vilks skaidri zināja, ka visi zvēri seko līdzi svarīgākajiem notikumiem mežā un pasaulē. Tā tikai liekas, ka dzīvnieki neinteresējas cits par citu. Katrā alā un katrā dobumā varēja atrast ne tikai tradicionālos medijus, bet arī tā sauktos jaunos medijus.
Vilks nolēma ļoti nopietni pievērsties informācijas kanālu izpētei un veica socioloģisko aptauju – uzdeva dzīvniekiem dažādus šķietami nevainīgus jautājumus – ko tie skatījušies, ko dzirdējuši, vai redzējuši tādu un tādu ziņu, vai lasījuši rakstu par... Tad devās uz savu migu un rūpīgi pierakstīja atbildes. Tā viņš izveidoja portālu, televīzijas kanālu, radioraidījumu un, protams, arī preses izdevumu reitingu. Viņš labi saprata: ja zaķu nevainīgumu apšaubīs vispopulārākā televīzijas kanāla pārraide „Meža ziņas”, dienas galveno notikumu apskats, tad par nabaga vilkiem runās visā mežā. Atliek vienīgi izdomāt, kā nokļūt šajās ziņās. Un Vilks izdomāja tā: ir jāpiesaista žurnālistu uzmanība, un žurnālistiem patīk „sliktas ziņas” – proti, ja kaut kur kaut kas atgadās. Taču kur un kas? Viņam nekas prātā nenāca. Tad Vilks nolēma notikumu vienkārši izgudrot – falsificēt. Teiksim, uzbrukumu vilkam.
Vispirms jāatrod vilks, nodomāja Vilks. Ļoti uzticams vilks, kurš neizpļāpāsies. Ieskatījies spogulī, Vilks ātri vien saprata – neviens nav jāmeklē! Viņš piezvanīja uz redakciju un paziņoja, ka viņam uzbrukuši. Redaktors uzreiz izrādīja interesi un teica, ka pēc pusstundas reportieris būšot pie alas (pie svešas alas, jo vilks savu īsto adresi nenosauca).
„Pusstunda, tikai pusstunda..,” Vilks vaimanāja, „tik tikko pietiks laika, lai saskrāpētu ausi un... ak vai, ak vai, ko padarīsi – izplucināt asti.” Vilks paņēma šķēres un izgrieza no savas kuplās astes kārtīgu kumšķi. Nekas, vilna uz astes nav ķepa, pēcāk ataugs.
Žurnālists atbrauca nevis pēc pusstundas, bet tikai pēc stundas. Vilks viņu pacietīgi gaidīja – pie kādas svešas alas, kuras saimnieks ne nieka nenojauta. Ieraugot, ka žurnālists un operators ir klāt, viņš tūliņ ar sāpjpilnu izteiksmi sejā kliboja viņiem pretī. Un lūdza filmēt nevis no purna puses, bet no aizmugures. Un mainīt balsi. Tad reportieris paņēma mikrofonu, un intervija varēja sākties.
„Sakiet, kas ar jums notika pagājušajā vakarā?”
„Ak, tas bija tik šausmīgi!” Vilks smilkstēja. „Es atgriezos no tirgus, kur nopirku svaigu avokado un puskilogramu burkānu, vēl arī diļļu pušķīti un selerijas sakni. Es labprāt būtu nopircis arī banānus, bet banānus...”
Žurnālista sejas izteiksme liecināja, ka viņā sāk riesties šaubas, un tāpēc Vilks ķērās pie galvenā.
„Un tad man uzbruka un nežēlīgi...” Vilks iešņukstējās, „piekāva! Lūk, mana saplēstā auss un izplucinātā aste.”
„Vai ievērojāt, kurš tas bija?” žurnālists jautāja.
„Jā, tos zaķu purnus nemūžam neaizmirsīšu. Es jau esmu uzrakstījis iesniegumu, lai šos neliešus saņem ciet!”
Vairāk jautājumu reportierim nebija, bet operators vēl tuvplānā nofilmēja ausi un asti. Kopplānā Vilks vēl kopā ar reportieri pakliboja. Kad kamera bija izslēgta, Vilks turpināja sarunu ar žurnālistu.
„Ak vai, un ziniet, tas nebūt nav pirmais gadījums. Es jums teikšu vairāk. Mūsu apkaimē sāk pazust vilki. Es vakaros pat baidos iziet no mājas,” palūkojies visapkārt, Vilks čukstus teica.
„Vai tiešām zaķi?” reportieris jautāja.
„Viņi gan, viņi... Es, lūk, pavisam nesen lasīju vienu zinātnisku rakstu, un tur melns uz balta bija rakstīts, ka zaķi nebūt nav tie, par ko uzdodas.”
„Paldies par interviju, un veseļojieties! Un varbūt varat iedot šī eksperta kontaktinformāciju?” līdzjūtīgi bilda reportieris.
Tiklīdz filmēšanas grupa bija nozudusi aiz kokiem, Vilks ne tikai pārstāja klibot – viņš geparda ātrumā aizlēkšoja uz savu midzeni un ķērās pie nākamā soļa īstenošanas: eksperta viedokļa sacerēšanas.
Turpinājums sekos rīt.
Izprintējiet "Tradicionālo un sociālo mediju skaidrojošo vārdnīcu", tā palīdzēs izprast tekstu:
Šeit pieejama visa grāmata "CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators":
