Lai bērna grāmata atdzīvotos. Trīs bērnu mamma dalās pieredzē

Lai bērna grāmata nekrātu putekļus plauktā, tai jākalpo vairāk par vienu reizi. Grāmata atdzīvojas, ja kopā ar bērnu pacenšamies sadzirdēt tās uzdotos jautājumus, izvest ārpus četrām sienām uz mežu vai tās lappusēs atrast iedvesmu savai ikdienai. Un nav svarīgi, kāds ir grāmatas žanrs un formāts. Svarīgi ir runāt par to, par ko rosina domāt grāmata.

Jautājumu “magnēts”

Meklējot atbildes uz bērnu eksistenciālajiem ikdienas jautājumiem par pasaules ģeogrāfijas un ģeoloģijas lietām, līdz šim man pietrūka grāmatas, kas nepārspīlē ar skaidrojuma zinātniskumu, vienlaikus paturot svarīgāko un nepadarot to bērnišķīgu ne saturiski, ne ilustratīvi. Tagad šo vietu godpilni ieņem jaunais izdevums “Planēta Zeme. Pēti un uzzini”, kurš savu skaidrojošo darbu veic izcili, atklājot mūsu planētas uzbūvi, anatomiski skaidrojot tās nianses aiz trīsdesmit atlokāmiem lodziņiem. Dziļās alas, augstie ledāji, mākslinieciskās mākoņu formas, bezgalīgais okeāns, neparedzamie vulkāni, postošās vētras, noslēpumainās dziļvagas, neparedzamie laikapstākļi un citas grafiski pievilcīgi skaidrotas lietas, kuru noslēpumainība un nereti prātam neaptveramība mazos lasītājus pievelk magnētiski spēcīgi.

 

Ja pēc grāmatas izlasīšanas jautājumu par konkrēto tēmu ir vairāk nekā pirms tās lasīšanas, tas liecina, ka bērna uzmanība ir notverta un grāmata izpildījusi savu virsuzdevumu, nonākot konkrētā lasītāja rokās. Vecāku uzdevums ir prasmīgi palīdzēt atrast bērnam atbildes uz jaunajiem jautājumiem, jau rokot dziļāk konkrētās tēmās. Pat ja šķiet, ka atbilde nav zināma, noteikti ir vērts ieviest pētāmo jautājumu sarakstu, pie kura atgriezties, tiklīdz ir iespējams (svarīgi: kamēr bērna interese ir “karsta”). Un tad spert soli vēl tālāk – izlasīto iedzīvināt kādā vecumam atbilstošā praktiskā darbā, kaut vai pagatavojot mājas apstākļos vates mākoni un piepildot to ar ūdenskrāsu pildītu lietu.

Ieraudzīt dabā savas saknes

Savukārt no pasaulīgā pārnākot mājās, jaunatklājums ir jau reiz pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem izdotā grāmata “Brālis ozols, māsa liepa”, kas papildinātā versijā izdota kā veltījums Latvijas simtgadei. Grāmata nav tikai mākslinieciski literārs Latvijas koku noteicējs, bet gan vērtīga iepazīšanās ar bērnu grāmatu autora un arī biologa Jāņa Baltvilka un mākslinieka Edgara Folka daiļradēm. Vienos grāmatas vākos satiekas divas leģendas – Baltvilka vērīgā spalva un Folka sirreālā ota. Šie divi meistari vienos vākos asina lasītājā ne vien prasmi lūkoties dabā, bet arī latviskā mantojuma apzināšanos. Koks, koki, mežs, folklora, putni, gadalaiki, latviskais un grafiskais.

Grafiski smalkajos un niansētajos zīmējumos ieklīst daudz un dažādi putni, bet katras nodaļas ievadā savu stāstu vēsta arī tematiskas latviešu tautasdziesmas. (Jāatzīst, ka tieši brīžam tik sirreālistiskās ilustrācijas ir tās, kas atsauc šo grāmatu atmiņā arī pašas bērnībā.) Grāmata nojauc robežu starp enciklopēdisku un uzticamu sugu noteicēju un starp mītisku pasaules stāstījumu, tuvinot šīs abas puses arī pašā cilvēkā. Tā ļauj ieraudzīt dabā savas saknes un stiprināt tās jau no mazotnes.

Ieskatīties acīs mākslai

To, ka van Goga “Zvaigžņotā nakts”, atstāta uz mazo mākslinieku darba galda, var iedvesmot līniju kustību bērna zīmēšanas baltajā lapā, pat neuzstādot to par darba uzdevumu, pieredzēju. Savukārt grāmata “Attēlu vēsture bērniem”, ko sagatavojis pasaulslavenais mākslinieks Deivids Hoknijs kopā ar rakstnieku Mārtinu Geifordu, aicina mazos mākslas cienītājus tapt par mazajiem mākslas kritiķiem. Mudina ne tik daudz gleznot un radīt, cik uzdot jautājumus un ieraudzīt. Asredzība un detaļu svarīgums – tas bērnam mazā vecumā ir dabiski, bet laika gaitā nereti to zaudējam. Grāmatas vērtīgākā daļa bērnu skatījumā šoreiz izrādījās tās beigu daļā sagatavotā laika līnija, sākot ar pirmajiem zīmējumiem uz alu sienām un beidzot ar telefonkameras uzņemtu attēlu. No mana skatupunkta vērtīgais ir parādītais mākslas plašums (pat ja Polloka sprakšķu stilistiku bērns pašreiz uzskata par atkritumu gleznām).

Pēc šīs grāmatas izskatīšanas meita, gulēt ejot, izvēlējās nevis mīļdzīvnieku, bet divas iecienītākās mākslas reprodukciju kartītes – Degā trauslās balerīnas zilos tilla svārkos un Velaskeza gleznoto darbu “Galma dāmas”, kur mazo princesi Margaritu ielenkušas galma dāmas. Savukārt nākamajās divās dienās steidzami bija jāpapildina guaškrāsu krājumi un jānoskaidro, kurā gadsimtā dāmām bija tik kuplas kleitas? Un vispār, vai varam kā alu cilvēki uzskrāpēt uz betona sienas ar oglīti kādu vērsi? Vai varam uzvilkt kaligrāfiski precīzu koka lapu? Kamēr bērns vēl ir pārliecināts, ka viņš var visu, ir jāļauj to darīt. Jo tieši caur darbību mazais iemācās vislabāk. Pat ja šis vērsis klusībā tapis uz baltās guļamistabas sienas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti