Kurp doties, kad dabā ir kailie gadalaiki? Ieteikumi ceļošanai kopā ar maziem bērniem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Priekšstats, ka daba ir krāšņa vien ziedošajā un smaržojošā sezonā, ir maldīgs. Daba Latvijā ir parūpējusies par to, lai “kailajos” gadalaikos jeb nesezonā mēs ieraudzītu daudzas burvīgas nianses tās dzīvē un raksturā. Savukārt mazajiem ceļotājiem tā ir iespēja gūt pirmo pārgājienu rūdījumu, soli pa solim topot par aizrautīgiem dabas pētniekiem, līdzās savām pēdām meklējot meža zvēru pēdas un no vecāku pleciem noraugoties, iespējams, savā pirmajā ūdenskritumā. Trīs virzieni, kuros šoreiz iesaku doties, ir pievilcīgi arī nesezonā un ir samērā viegli pieveicami kopā ar mazajiem ceļotājiem savas daudzveidības un garuma (vai īsuma) dēļ.

Tavam bērnam patiks!

Mīļie vecāki!

Bērnistaba ir droša un radoša vide zinātkāriem bērnam.

Interesanti un attīstoši uzdevumi, spēles, filmas, eksperimenti, zīmēšana, vakara pasaciņa un daudz kā cita.

Te ir arī tavas bērnības vakara pasaciņas! Klausies kopā ar bērnu!

Ieved savu bērnu Bērnistabā!

Pasakainā “sporta zāle”: Kaltenes kalvas Kurzemes piekrastē 

Ierasti Kaltenes akmeņainā pludmale piesaista askētisku dabas baudījumu iecienījušos ceļotājus, taču retais ir paviesojies Kaltenes kontinentālajā daļā – pusotru kilometru tālāk mežā. Tas slēpj Latvijā unikālu dabas taku ar lieliem akmens krāvumiem, kurus dēvē par kalvām. Tas, ko ieraudzīsiet, ja dosieties šai virzienā, ir apsūnojuši meža skavās iekļauti vaļņveidīgi akmens veidojumi. Lēš, ka tie veidojušies pirms tūkstošiem gadu, atkāpjoties Baltijas ledus ezeram, senatnē kalpojot arī par savdabīgu svētvietu, taču milzīgākā kalva – “Velna kalva” – padomju laikos neapdomīgi pārtapusi par šķembām ceļu būvei.

Ar mazajiem ceļotājiem dodoties uz Kaltenes kalvām, kas ir atzītas par valsts nozīmes īpaši aizsargājamo dabas pieminekli, jāņem vērā, ka taka visērtāk ejama bez ripojošiem transportlīdzekļiem. Ratu un riteņu vietā noderēs ērti un neslīdoši pārgājienu apavi kā lieliem, tā maziem un nogurušākajiem, mazākajiem ceļabiedriem – ērta ergosoma. Mazajiem patiks mainīgais takas reljefs, kas gan prasa pacietību, gan arī trenē fiziskās spējas bez īpaši būvētiem rotaļlaukumiem. Ir laipas klājums, ir pakāpieni, ir skatu laukumiņi, ir meža taciņa un ir iespēja uzrāpties dažādu lielumu un dažādu apsūnojumu pakāpes akmeņos: šīs būs mazo ceļotāju “ekspedīcijas” virsotnes. Mēs taku pieredzējām vēlā rudenī mirkli pirms sniega segas; neskatoties uz kailajiem kokiem, ainava apbūra ar teiksmainiem kadriem, kas itin labi iederētos kādā pasaku filmā, bet par zaļuma devu rūpējās sūnu klājums uz akmeņiem.

Ir iespēja izvēlēties gan īsāku (ap 800 metru), gan garāku (pusotrs kilometrs) pastaigas maršrutu atkarībā no laikapstākļiem, iedvesmas un izturības. Takas maršruti ir lokveida, līdz ar to garlaicības atpakaļceļā nebūs. Turklāt pirms došanās ceļā ir vērts palasīt vai vietējiem iedzīvotājiem pajautāt pēc nostāstiem, ko ceļa īsināšanai pēcāk stāstīt mazajiem ceļotājiem. Piemēram, kāda teika vēsta par velnu, kas nesis akmeņus no Zviedrijas krastiem uz Talsu pusi desmito pakalnu būvēt, bet ceļā noguris un daļu akmeņu atstājis turpat Kaltenes apkaimē.

Ziemas pikniks dabas detektīviem: Cecīļu dabas taka Ieriķu pusē Vidzemē

Tad, kad dabā vairums koku nomet savus košos kreklus, ainava ieraugāma un saklausāma izteiksmīgāk. To noteikti var teikt arī par Cecīļu dabas taku, kura turklāt sezonas tumšajā periodā vakarā ir izgaismota. Šī marķētā taka, kas piemērota kājāmgājējiem (atkal ieteicams iztikt bez ripojošiem bērnu transportiem reljefainības dēļ) ļauj iekāpt cilvēka nepārveidotā dabas ainavā. Klinšaina apkaime Kumadas upes un Dančupītes upes krastos atklāj gan alas, gan mazus ūdenskritumus (kādu pat nepilnus divus metrus augstu), gan arī Cecīļu iezi. Koku vērotājiem ir iespēja aplūkot vienu no Latvijas dižkokiem – Cecīļu priedi.

Taka nav vienmuļa: smilšakmens un šūnakmens atsegumu ainas un ūdens guldzošās skaņas mainās atkarībā no vietas, kur atrodaties divu kilometru garajā takā. Ainavu var vērot no dažādiem skatupunktiem: gan tuvu upes krastā, kur var plunkšķināt čiekurus vai zariņus, gan kāpjot augstāk līkloču takā, gan gluži vienkārši dodoties turp kā uz savvaļas piknika vietu, kas labiekārtota takas iesākumā ar dažiem stilizētiem meža galdiņiem un soliem ar, iespējams, vienu no apburošākajiem skatiem, sēžot pie restorāna galdiņa.

Tiesa, ne visur mazie staigātāji iztiks bez spēcīgo vecāku pičpaunām, bet piedzīvojums būs noteikti kā pārmaiņa citām, ierasti samērā sapucētām dabas takām. Cecīļu dabas takai ir pirmatnējāka garša. Turklāt takas iesākumā ir izvietota dzīvnieku barotava, kur, ja paveicas, var sastapt kādu meža dzīvnieku, bet, ja nav maltītes laiks, tad sniega sega var kalpot par ceļvedi dzīvnieku pēdu pasaulē. Ir vērts tās nobildēt vai pārzīmēt, lai mājās turpinātu dabas detektīva darbu ar mazajiem asistentiem. Taku iespējams apmeklēt jebkurā gadalaikā, ja vien ir drosme mazliet piepūlēties un ierasto rīta pastaigu nomainīt pret ziemīgu pārgājienu zem zvaigžņu klājiena. Dodoties turp aprīļa pirmajās dienās, kas bija pilnas ar sniega un dubļu karašu, taka pārsteidza ar savu daudzveidību, rāpjoties un laipojot takā, izaicināja uz mazliet sportiskāku piegājienu, nekā ierasts dabas taku ceļos.

Mazo arhitektu un lidotāju plenērs: Pāvilostas pelēkā kāpa Kurzemē

Ja tomēr mazie ceļotāji vēl nav gatavi rāpties, kāpelēt un mācīties līdzsvaru dabas “sporta zālē” un ja vecāki nav gatavi likt savā mugursomā savus mazos ceļabiedrus, tad jebkurā sezonā un gadalaikā laba izvēle pastaigu maršrutam ar pārsteidzošu dabas daudzveidību būs Pāvilostas pelēkā kāpa. Tā kā jaunākā Eiropas nozīmes “Natura 2000” teritorija Latvijā iegūlusi Pāvilostas dabas liegumā, iegūstot platākās Latvijas kāpas titulu – pusotrs kilometrs gar jūru un nepilns kilometrs sauszemes dziļumā, turklāt, kas nav mazsvarīgi, labi izpētāma, pārvietojoties arī ar bērnu ratiem vai divriteņiem.

Pietauvojoties Pāvilostā, ir iespēja maršrutu mērot gan kāpas “ārpusē” tuvu skarbajām Kurzemes jūras šalkām, mērojot ceļu gar jūras malu un vērojot kaiju lidošanas un planēšanas paraugdemonstrējumus no pastaigām drošiem Dienvidu un Ziemeļu moliem, gan kāpas “iekšpusē”, kur vēji pūtīs pāri galvām un būs iespēja pašā jūras krastā izbūvētā divstāvīgā koka skatu platformā noraudzīties saulrietā, bet pats lēnās pastaigas celiņš būs mīkstos sūnu un ķērpju paklājos klāts, atklājot acu priekam dabas paletes daudzveidību pat aukstajā, neziedošajā sezonā. Mazajiem ceļabiedriem Pāvilostas jūrmala būs neatvairāma smilšu kaste ar iedvesmu jaunākās paaudzes arhitektūras šedevriem, uz ko noteikti mudinās jūras izskaloto oļu klājumi un zvejnieknamu košās jumtu kores.

Savukārt, ja šai apkaimē gadās uzkavēties ilgāk par vienu dienu, tad netālu no Pāvilostas atrodas Māras svētnīca jeb Maznodubju akmens krāvums, kas arī ir īss, bet daudzveidīgs maršruts kopā ar mazajiem līdzbraucējiem. Tas ir neparasts meža viducī senlaikos radies akmeņu krāvums, pie kura zosu klaigu pavadībā aizved pusotru kilometru gara taka (nav lokveida, līdz ar to tas pats maršruts mērojams atpakaļceļā) – laipa caur lazdu, niedru un pavasaros arī vizbuļu klājumiem.

Zaļais padoms!

Kailajos gadalaikos, esot dabā, acīs īpaši krīt tas, ko tajā atstājis kāds cits, nevēloties nest tālāk. Varbūt tieši šis ir laiks, kad, dodoties ceļā, jāpaņem līdzi tarbiņa atkritumiem kā pateicība par dabas atvērtību un pacietību, kad minam tās takas!

Raksta pirmpublikācija Lsm.lv portālā 2017. gada 10. decembrī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti