Vispirms saruna par Ivetas un Roberta darbu skolā šobrīd, kas mainījies skolas dzīvē pēc kovid laika attālinātajām mācībām.
Abi arī atklāj savu satikšanās stāstu, kas arī saistās ar skolu, ko, izrādās, arī bērni vēl nezina. Abi garus vakarus bijuši skolā – viens zālē, otrs – matemātikas kabinetā, kas skolā ir līdzās. Tad sekojis uzaicinājums uz kādām "Sprīdīša" pirmizrādēm, kas gan tad bijuši svētki, gan arvien ir ģimenē svētki.
"Tā tas aizgāja un vairs neviens nezina, kā tālāk notika. Tagad esam šeit un vesals bariņš jau," stāsta Iveta.
"Iekrita sirdī nevis kā matemātikas skolotāja, bet ļoti pozitīvi uzņēma izrādes, saprata, ko izrādēs esam domājuši. Ja kāds cilvēks saprot, ko esi domājis, tad viņš domā tieši tāpat kā tu. Tā varbūt mēs saskatījāmies," bilst Roberts.
Rūdolfs vērtē, ka visiem būt kopā vienā skolā ir foršāk. Jurģis piebilst, ka vecāki par bērnu izdarīto uzzina pirmie, vēl pirms pašiem bērniem, jo skolotāju istabā daudz patīk runāties. Tā būtu sliktā lieta. Annai vecāki neko nemāca, tāpēc satiekas tikai gaiteņos. Vecāki pārzina skolas dzīvi, dažreiz tas palīdz, dažreiz traucē, ka zina pārāk daudz, uzskata Anna.
Roberts atzīst, ka skolā skolotāja un skolēna attiecības no ģimenes nošķir. Iveta bilst, ka bērni nemaz īsti nezina, ko dzirdējusi skolotāju istabā, viņa cenšas ieturēt distanci arī šajā jomā.
Visi trīs ir ļoti aizņemti jau no pirmās klases – mūzikas skola, tautas dejas, putēju orķestris un varbūt vēl šis tas. Iveta norāda, ka tā bijusi apzināta stratēģija, skatoties, ko tētis liek darīt skolas teātrī.
"Viņi ir labprātīgi ļāvušies, nav bijis tā, ka kādu "aiz matiem velk" uz mūzikas skolu vai vēl kaut kur, vai arī ir ļoti mācējuši noslēpt, ka kaut kas ir pilnīgi apnicis," atzīst Iveta.
Tagad paši bērni jau ir sakārtojuši savu dienu tā, ka ir ļoti aizņemti.
