Pievēršot uzmanību šai problēmai, ir izstrādāta iniciatīva “Par pilnvērtīgu dzirdi bērniem, kuriem tā ir traucēta” un patlaban ļoti tiek gaidīts sabiedrības atbalsts.
Rīgā ir daudz un dažādu trokšņu. Varētu pat teikt, ka pilsēta nekad neguļ. Un šīs skaņas, piemēram, mēs, dzirdīgie, uztveram pilnīgi savādāk, kā bērns, kuram dzirdi pastiprina ausīs ievietojams dzirdes aparāts. Un kas notiek situācijās, ja šim aparātam, piemēram, izbeidzas baterija un vecākiem tās atjaunošanai nav naudas?
Desmitgadīgie Andrejs un Aleksandrs ģimenē bija ļoti gaidīti puikas. Taču, kad dēliem bijis pusotrs gads, viens no dvīņiem – Andrejs - sācis dīvaini uzvesties. “Viņš ļoti skaļi uzvedās. Tos grabulīšus grabināja tā, ka sita pret grīdu un citi satrūkstas par to. Neteica nekādas skaņas. Neko neatdarināja. Tas lika satraukties,” skaidro mamma Laila Zemīte. “Tad atklāja, ka, jā – viņš ir faktiski nedzirdīgs.”
Vājdzirdīgos cilvēkus iedala piecās dzirdes zuduma pakāpēs. No pirmās ar nelielām skaņas uztveres grūtībām, līdz piektajai, kad cilvēka ausis skaņu neuztver vispār.
Andreja dzirde atbilda ceturtajai piektajai pakāpei, kas zēna vecākiem bija liels emocionāls trieciens. Andrejam tagad ir veiktas operācijas un abās ausīs ievietoti implanti.
Kohleārais implants jeb dzirdes protēze sastāv no divām daļām. Viena no tām 5 stundu ilgas operācijas laikā ķirurģiski tiek ievietota zem galvas ādas un sastāv no uztvērēja, stimulatora, kā arī - elektroda, bet ārējā daļa – no mikrofona, skaņas procesora un raidītājspoles. Valsts implanta ievietošanas operāciju bērniem kompensē pilnībā. Dzirdes nefunkcionējošo daļu aizvietošanai vienai ausij implants maksā 20 tūkstošus eiro.
Andrejs ir viens no vairāk nekā 170 bērniem Latvijā, kuriem ir veikta šāda operācija.
Nepilnus divus gadus vecā ogrēniete Elza, pateicoties kohleārajiem implantiem, dzird un spēj runāt! Vājdzirdīgās Elzas mamma Ingūna Jastrežemska skaidro, ka meitas nodarbībām aiziet 40 eiro nedēļā: “Un tas pabalsts ir 106 eiro mēnesī. Līdz ar to, ar to nepietiek pat, lai nosegtu nodarbības. Par procesoru un viņa detaļām mēs šobrīd vispār nerunājam.”
Pērn valstī bija 1004 bērni ar dzirdes problēmām. Rinda, lai saņemtu valsts apmaksātu dzirdes aparātu vai kohleāro implantu, nepastāv. Tomēr rūpes par ierīces tehnisko stāvokli pēc tās uzstādīšanas paliek pašu ziņā. Ja, piemēram, dzirdes aparātam beidzas baterija, ir jāatrod desmit eiro mēnesī, lai iegādātos jaunu.
Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāja Sandra Kušķe raksturo situāciju: “Ja atnāk pie manis bērns, un varbūt viņiem šie materiālie apstākļi ir ļoti grūti, un viņi bērniem paredzēto invaliditātes pensiju, kas bērnam tiek dota no trešās vājdzirdības pakāpes, tērē citiem līdzekļiem, tad, protams, ir bēdīgi redzēt, jo tu esi darījis un sarūpējis visu, lai bērnam būtu augstākās kategorijas dzirdes aparāts, bet viņš gluži vienkārši viņu nelieto, tāda iemesla dēļ, jo vecāks saka – man nav naudas baterijām.”
Ja bērns sabojā kādu no implanta ārējām detaļām vai to pazaudē, summas, kas nepieciešamas dzirdes palīglīdzekļa atjaunošanai, ir milzīgas.
Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas „Sadzirdi.lv” priekšsēdētājs Olafs Slūtiņš skaidro, ka implantus apmaksā valsts, bet ne uzturēšanai: “Tas vadiņš maksā 200 eiro, spolīte jaunajiem implantiem kopā, viņš visur lokās un nolūst, tas maksā 400 eiro. Kamēr ir garantijas remonti – tie ir divi gadi, trīs gadi, tālāk ir jādomā pašiem. Tad jau remonts izmaksā 600 eiro. Es jau nerunāju, ja viņu bērns pazaudē vai viņš tiek sabojāts, tad diemžēl jāmaksā no kabatas.”
Ingūna Jastrežemska apstiprina, ka izmaksas ir lielas: “Tā visa ārējā daļa mums tajos iepirkumos starp slimnīcu un tiem procesoru piedāvātājiem, pārstāvjiem Latvijā, tur tās cenas ir ap 9000 par to ārējo procesoru.”
“Cilvēks bez šiem dzirdes aparātiem vai bez šīm baterijām nespēs iekļauties sabiedrībā. Viņš nerunās. Ja viņam šis aparātiņš saplīst, viņam nav pieejams remonts, tad viņš praktiski ir kurls. Viņš nedzird,” pauž Olafs Slūtiņš.
Sabiedrības iniciatīvu platformā “Mana balss” atbalstu patlaban gaida iniciatīva “Par pilnvērtīgu dzirdi bērniem, kuriem tā ir traucēta”.
Iniciatīvas “Par pilnvērtīgu dzirdi bērniem, kuriem tā ir traucēta” autore Elizabete Pumpure akcentē: “Es sapratu, ka sabiedrība kopumā ir ļoti maz informēta par cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Un nereti mēs, dzirdīgie, pat neaizdomājamies, kādā formātā viņi spēj funkcionēt vispār? “
Elizabetes izstrādātajā iniciatīvā tiek aicināts dzirdes aparātus, kohleāro dzirdes implantu baterijas, to uzlādēšanas ierīces un savienojama kabeļus iekļaut kompensējamo zāļu sarakstā, kā arī - ierīču remontu veikt bez maksas, arī - pēc to noteiktā garantijas termiņa laika.
“ Es saprotu, ka, jā, mēs – valsts, dotējam, dodam šos te atbalstus (patīrām). Bet ko darīt tajā brīdī, kad vecākam šis pabalsts, ko valsts ir piešķīrusi, ir beidzies un bērnam ir jādodas uz skolu vai bērnudārzu, bet vecākam nav iespējas iegādāties, teiksim, šo dzirdes bateriju vai arī akumulatoru, kas ausī, kas vairāk uzlādējami vai vadiņš, kas regulāri plīst, jo tas vadiņš ir ļoti plāns un trausls. Un tu aizdomājies par šīm lietām un saproti, kāpēc gan valsts to nevarētu kompensēt, lai mēs šādi varētu spert soli pretim šiem bērniem un to visu attīstīt.”
Lai rosinātu valsts atbalstu vājdzirdīgo bērnu ģimenēm, to var izdarīt, mājaslapā manabalss.lv atbalstot iniciatīvu “Par pilnvērtīgu dzirdi bērniem, kuriem tā ir traucēta”.
