«Ko es vēlētos pateikt saviem vecākiem» - fragmenti no pusaudžu esejām par nepateikto vecākiem

Sarunas ir svarīga attiecību daļa pieaugušo un bērnu kopā būšanā. Bieži ģimenē daudzas lietas paliek nepateiktas, noklusētas, neizrunātas – gan labo, gan slikto notikumu lietas. Lai aktualizētu labu attiecību veidošanas prasmes, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) organizēja eseju konkursu skolēniem "Ko es vēlētos pateikt saviem vecākiem".

Konkurss tika organizēts, lai dotu iespēju skolēniem izteikt savu viedokli par attiecībām ar ģimeni un tuviniekiem, ieskicējot gan pozitīvos, gan negatīvos aspektus, un ļaujot formulēt domas un atziņas, kuras klātienē bieži vien izteikt ir ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami.

Eseju konkurss guva lielu atsaucību - piedalījās vairāk nekā 200 skolēnu no visas Latvijas.

Fragmenti no eseju konkursā "Ko es vēlētos pateikt saviem vecākiem" iesūtītajiem darbiem:

#

Es varu būt priecīgs un droši teikt, ka man ir tētis. Vislabākais tētis, kādu vien varētu vēlēties. Un es mīlu viņu ļoti un lepojos ar viņu, un nemainītu ne pret vienu citu tēti pasaulē. Tomēr ir vārdi, kurus es vēlētos pateikt viņam, vārdi, kuri viņu, visticamāk, sāpinātu. Es gribētu pateikt, ka viņa aiziešana mani ļoti sāpināja un ka es ļoti dusmojos uz viņu par to, ka mēs bijām spiesti pārcelties. Un vēl es gribētu viņam pateikt, cik ļoti viņa man ir trūcis un cik ļoti man sāp sirds, kad viņš brauc prom pēc katras mūsu tikšanās. Savai mammai es gribētu pateikt, ka saprotu, cik viņai vienai ir grūti mani audzināt, un zinu, ka viņa dara visu iespējamo, lai dotu man labāko, ko vien spēj. Es redzu, ka viņai reti kad atliek laiks sev un visa esošā dzīves situācija uzdzen viņai grūtsirdību. Es saprotu, ka mamma ir vientuļa un nelaimīga. Es gribētu viņai pateikt, ka es arī reizēm uz viņu dusmojos, kad viņa dusmojas uz mani un pārmet man par to, ko es neesmu izdarījis vai ievērojis. Es gribētu, lai viņa zina, ka man ir skumji redzēt viņu bēdīgu.

Kad jūs strīdējāties, bieži savu argumentāciju vidū likāt mani.  Ja jūs zinātu, cik sāpīgi to bija klausīties! Zinu, ka visu var izrunāt. Nav jēgas strīdēties un pieminēt vienam otra kļūdas. Tā ir pagātne. Pagātni neviens nekad vairs nevarēs atgriezt atpakaļ, tāpēc aizmirstiet  visu, ko viņš tev vai viņa tev nodarīja sliktu! Es jums esmu piedevusi. Kad jūs piedosiet viens otram? Vēl ir laiks, un kaut neizskatās, ka no jums kāds ir gatavs piekāpties, es tomēr ceru, jo ļoti, ļoti mīlu jūs abus un priecājos, ka jūs mīlat mani.

#

Es zinu un saprotu, ka to nedarījāt, ļaunu nolūku vadīti, bet katru reizi gribu uzdot vienu jautājumu: vai vispār domājāt? No jūsu puses tas bija tik egoistiski – pievērsties tikai savām jūtām un nepalūkoties uz notiekošo no cita – bērnu skatu punkta. Jūsu kā vecāku galvenais uzdevums taču bija iedrošināt, parādīt - tā dzīvē mēdz būt, ka divi pieaugušie zaudē savstarpējo saskaņu, bet tomēr saglabā mīlestību pret saviem bērniem, rūpējas par tiem, un turpmāk arī viss būs labi, jo pašu radītās meitas jau arī ir dzīves vislielākais dārgums.

#

Laiks iet, un, atskatoties pagātnē, katrs izdara kādus secinājumus. Pēc ilgām sarunām ar mani un māsu jūsu acis bija tik plaši atvērtas izbrīnā, šķita, ka jau sen esat aizmirsuši šķiršanos kā briesmīgu sapni, bet mēs, bērni, ne. Jā, protams, jūs noteikti sadzirdējāt mūsu sāpi, bet ne līdz galam. Manuprāt, tas ir visgrūtākais cilvēku attiecībās – prasme uzklausīt un sadzirdēt citu. Empātijas pietrūkst mums visiem, jo katrs vispirms domā par sevi, par savām bēdām un priekiem, bet ģimenē tā nekad nevajadzētu būt gan no bērnu, gan no vecāku puses.

#

Ir tik daudz „paldies”, kurus neesmu izteikusi skaļi. Sākšu ar to, ka vēlos jums pateikt paldies, ka radījāt mani, par to, ka tu, mammu, deviņus mēnešus mani iznēsāji savā puncī un laidi mani šajā lielajā pasaulē pirms 18 gadiem, kurā ir tik daudz piedzīvojumu un dzīves pārbaudījumu. Vēlos pateikt paldies par lieliskajām lielajām māsām, kuras vienmēr ir mani atbalstījušas un palīdzējušas, kā arī par mazajiem brāļiem, ar viņiem es varu runāt par dažādām mums interesējošām lietām, jo tomēr mums ir tik daudz kopīga.  Paldies, ka noslaucījāt manas asaras, kad pirmo reizi, braucot ar riteni, nokritu un sasitos; jūs man teicāt, lai ceļos augšā un turpinu mācīties, jo ar pirmo reizi ne vienmēr viss sanāk, ka, lai kaut ko sasniegtu, vajag daudz strādāt un tiekties pēc mērķa, pat ja nesanāk ar simto reizi. Paldies, ka vienmēr iekļāvāt mani savos apskāvienos tāpat vien. Es varētu uzrakstīt veselu grāmatu, kurā es saku jums paldies.

#

Gadās dienas, kad liekas, ka tētis ir kā sazvērējies pret mani. ‘’Vai tu izmācījies? Tava istaba ir kā cūku kūts. Visu dienu tikai bojā acis pie telefona, trauki arī nenomazgāti. Lūdzu, ‘’nomaini toni’’, kad runā ar savu tēvu!’’ Tētis izklausās pēc īsta tirāna, bet es kā bezpalīdzīgs putnēns - apvainojies un nemīlēts. Tādos brīžos sāku sevi žēlot, tomēr man ir jāsaka paldies, jo bez šiem ‘’briesmīgajiem’’ vārdiem es dienu dienā tikai vāļātos pa gultu, man nebūtu sasniegumu ne mācībās, ne arī sportā. Paldies varu teikt ne tikai par kontrolēšanu,  bet arī par kopā pavadīto laiku. Pateicoties tētim, esmu iemīlējusi dabu un dzīvniekus, māku lasīt kā mellenes mežā, tā lācenes un dzērvenes purvā. Apguvusi esmu arī makšķerēšanas mākslu, tomēr zivi pagatavot gan tētis nav iemācījis – kulinārija nav viņa stiprā puse.

#

Vēlos izteikt stingru, bet tomēr ļoti caurspīdīgu pateicību savam tēvam. Lai vai kurā valsts nostūrī viņš šobrīd atrastos. ‘’Pateicoties’’ viņam, es redzēju mokas tur, kur man vajadzēja redzēt mīlestību. Buču uz vaiga nomainīja dūre, jaukus vārdus – lamu vārdi viņa dzimtajā krievu valodā. Ierādīja, cik tomēr tas ir vienkārši – pazaudēt visus savus pēdējos veselā saprāta punktus divlitrīgās alus pudelēs. Manī mājo diezgan klišejiska sajūta, sakot, ka bez šiem notikumiem es nebūtu tāda, kāda esmu tagad. Bet tas tā vienkārši ir. Un tomēr es arī vēlos atvainoties par savu bērnu gadu gļēvulību, aiz kuras slēpos, kad varbūt tas nebija visprātīgākais darbs, par visām tām neskaitāmajām nakts stundām, kad arī man nācies pacelt balsi viņa virzienā.

Mamma, savukārt – tuvāku vārdu sev nepazīstu. Kā man tomēr ir paveicies! Mana mamma ir dzīves rūdītākais personāžs, ko esmu jebkad tikusi satikt. Būtne, kas sevī iemiesoja abas vecāku pozīcijas vienā. Stiprākais gars un visdzelžainākā pacietība ir iekapsulēta šajā vairāku dekāžu nolietotā ķermenī. Tik daudz sāpju akmeņu viņai gāzušies virsū, piedzīvota vilšanās, nodevība... Un tomēr viņas sārtajā sejā spēj iezagties viņas vistipiskākie neviltotie smaidu stari. Tā dažbrīd apnicīgā sarkasma liesmiņa tur vēl joprojām kvēlo, par spīti visam, kas notiek ap viņas asi. Liesmiņa, ko viņa veiksmīgi arī ir ielikusi manā šūpulī. Un mēs smaidām. Smaidām par labo, par slikto, par katru vārdu, ko varbūt kādreiz ir grūti pārspļaut pāri sausajiem lūpu kaktiem. Tas, ko viņa darīja un ziedoja tikai viņas atvašu labklājībai, ir gaužām cēli. Manuprāt, šeit neeksistē ne grama šaubu par to, ka es nevienam nekad mūžā nebūšu spējīga būt tik pateicīga kā tieši viņai. Ja tas būtu manos spēkos, es viņai veltītu visskaļākās ovācijas un aplausus uz ikkatra viņas soļa.

#

Kad es gribēju klausīties Tevī, tavā balsī, Tu nerunāji vairs no sirds, kad es skatījos zvaigznēs ar apjukušām acīm, Tu nesteidzies mani mierināt, kad man atkal vajadzēja Tavu siltumu un gaišumu, Tu centies izgaismot visu pasauli, bet ne vairs mani, kad es skrēju prom, Tu vairs neskrēji man pakaļ, Tu atļāvi man krist un justies vientuļai, kad es raudāju, Tu mani vairs nemierināji, un zini? Tad es uzzināju, kas ir bailes.

Kā Tu vienmēr teici - visam reiz pienāk gals, es nebiju domājusi, ka mūsu mīlestībai būs gals, bet vai tad ir? Nē-nē, tēti, nav, es Tevi mīlu tikpat stipri cik vakar, aizvakar un dienā, kad zaudēju Tevi.

Žēl, ka es nepaspēju Tev pateikt, ka es nedusmojos, man sāpēja, ka mans tētis vairs nebija tāds, kādu es viņu zināju, bet es nedusmojos, Tu vienmēr būsi mans varonis un es Tava mazā princese..

#

Tēt, kāpēc Tevis nebija blakus? Tas nekas, ka jūs ar mammu nemīlējāt viens otru. Bet, ja Tu aizgāji un necīnījies, lai satiktu mani, vai Tu nemīlēji mani? Es nesaku, ka es Tevi nosodu, vienkārši nesaprotu, kāpēc?

  Mammu, Tev nevajadzēja aizrauties ar alkoholu, jo mums jau tā nebija naudas. Bet ne jau naudas trūkuma dēļ to pieminu, bet tāpēc, ka Tevis nebija tik bieži blakus, Tu vienmēr biji ar saviem draugiem. Es, pat būdama vēl ļoti maza, sāku domāt - varbūt Tu neesi mājās, jo Tev mūs nevajag. Es gribēju, lai Tu man iemāci lasīt un rakstīt, bet to neizdarīji.

Es bieži neklausīju Tevi, jo, kad Tu biji tās retās reizes mājās, neredzēju iemeslu, kāpēc Tevi klausīt, ja Tu neieklausījies manī.

#

Jūsu ceļš, kad sēdēju mākoņu dīvānos, man šķita simpātisks. Jūs, cilvēki no pavisam pretējām pasaulēm, izcēlāties ar labu sirdi, patiesumu un dzīvesgudrību. Taču jūsu atšķirīgie temperamenti man lika saprast, ka jūs kopā veidotu tīri labu veselumu. Un es domāju, es vēlētos raksturu, ar kuru nekad nebūtu garlaicīgi – vienubrīd karstasinīgo un uzstājīgo, citu – piezemēto un apdomīgo. Mani piesaistīja jūsu latviskie sejas panti, kur mijas šarms un vienkāršība. Iedomājos, ka es sev labprāt gribētu mammas acis, tēta pieri un lūpas... Tā nu nodomāju, būs vien jāpajautā dieviņam, lai saved abus kopā, jo man arvien ātrāk gribas uz Zemes. Viņš, rūpīgi manu priekšlikumu pārdomājis, pameta ar roku un noteica: “Lai notiek!”.

Kad visi bijām laimīgi satikušies, sākās mans ilgi gaidītais laiks šajā saulē. It viss, ko sajutu, ieraudzīju, šķita kas maģisks. Tēti, tava mūzikas mīlestība, tava un mammas balss man ļāva nojaust, ka skaņa būs viena no galvenajām manas dzīves ceļazīmēm. Paldies, ka jūs to sapratāt, kad vēl pati nespēju jums pavēstīt par sevī dzimušo mīlestību! Paldies, ka esat radījuši vislabvēlīgākos apstākļus, lai varētu sākt mācīties un gatavoties sava aicinājuma realizēšanai. Paldies, ka vienmēr veltāt mīļus vārdus, ka dodat iespēju brīžos, kad jūs sāpinu!

Vairāk par konkursu un uzvarētājiem lasiet VBTAI mājas lapā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti