Aina un Gvido Tobji lielo dienu jau sagaidījuši pavasara ekvinokcijas laikā, savukārt Inita un Aldis Raginski svētkiem gatavojušies, ievērojot gavēni, un brīdis, kad dvēsele gavilē, viņiem vēl tikai priekšā.
Raginsku ģimene dzīvo Medņevas pagasta Semenovas ciemā. Inita Raginska ir mūzikas skolotāja, Viļakas Jēzus Sirds draudzes priekšniece un ērģelniece aizrautīga koru ansambļu un arī folkloras kopu vadītāja. Un kamēr vīrs Aldis kopā ar dēlu Raivi ir vēl lauku darbos, abas kopā ar meitu Raivitu stāsta par ģimenes Lieldienu svinēšanas tradīcijām, kur savijas kristīgās un latviskās tradīcijas.
Inita atklāj, ka strādā trīs skolās un gandrīz katrai skolai ir sava e-vide. Tāpēc šis laiks ir ļoti piepildīts. Un šis laiks, Covid laiks, palīdz arī labāk izjust gavēni. Jautāta, kā notiek gavēņa ievērošana, Inita smej, ka ir mūsdienīgi cilvēki un gavēnis attiekšanās no kādas vājības, atdot Dievam šo vājību, šoreiz ģimenē nolēmuši atteikties no saldumiem. Raivita piebilst, ka arī vairāk atturas no telefona lietošanas, neskatoties uz to, ka šobrīd mācības lielākoties notiek e-vidē.
Stāstot par Lieldienu svinēšanu, Inita bilst, ka svarīgs ir gatavošanās laiks. Spraigs un aktīvs gatavošanās laiks, Lieldienu laiku kristiešu ģimenē raksturo Inita, bet neizpaliek arī olu krāsošana.
"Ģimenē - vispirms gaidām Kristus augšāmcelšanos, tad, protams, ar skolēniem, folkloras kopām, ansambļiem, kad varēja, sniedzām koncertus, priecājāmies visi kopā Lieldienu dienas vakarā," stāsta Inita.
Aldis pievienojas sarunai un atzīst, ka Lieldienas vienmēr ģimenē svinētas, bet tagad ir daudz lielāka izpratne par svētku un rituālu nozīmi.
Aina ir māksliniece, Gvido - mūziķis, viņu dzīve cieši saistīta ar Vidrižu folkloras kopu "Delve", abi ir latviskās dzīvesziņas zinātāji un tas viņus vieno gan ikdienā, gan svētkos.
"Latviskums ir kļuvis par mūsu dzīvesveidu, domāšanas veidu, sirds sajūtu," atzīst Aina.
"Abi esam ceļabiedri latviskajā dzīvesziņas ceļa," piebilst Gvido.
Lielo dienu viņi ir jau sagaidījuši. Aina stāsta, ka šajā rītā vajag celties reizē ar sauli, pamosties vēl pirms saule lēkusi, iet ārā, basām kājām apskriet mājai, iet pie tekoša strauta mazgāt seju. Šogad Vidrižos Lielajā dienā bija sniegs, un kājas skrienot pilnīgi degušas, sniegs dzeldē. Pēc tam vajadzējis sasildīties.
Gvido vērtē, ka tradīciju pamatā ir izpratne par veselīgu dzīvesveidu.
"Saules sagaidīšanas svētki ir kā gaismas gaidīšana, kā saules sveikšana," bilst Aina. "Var paņemt no kumodes vecāsmātes zīda lakatu, uzkāpt kalna galā un uz austošo sauli skatīties caur lakatu. Tad var redzēt kā saulīte rotājas, dejo."
Brokastīs bijušas sīpolu mizās krāsotas vārītas olas, bet dodoties pastaigā ciemos pie tuvākā dižā ozola, katrs ņēmis līdzi jēlu olu, ko nesis padusē, lai atstātu ziedojumu.
"Lielā dienā ir laiks, kad Saulei dzimst meitiņa, dzimst gaisma. un lielās dienas simbols ir šūpoles, šūpulis," stāsta Aina. "Gaismas svinēšanu ir vērts svinēt trīs dienas."
Tas ir laiks mājas sakopšanai un svētku saņemšanai, ir laiks ieiet pirtī un uzvilkt baltu kreklu, tas ir laiks saules sagaidīšanai, lai redzētu gaismas piedzimšanu. Laiks iekurt uguni un aiznest ziedojumu pie diža ozola vai liepas, jo, lai kaut ko saņemtu, ir jādod pretī.
"Bijām īpaši laimīgi, kad bijām izdarījuši savu sirds rituālus, bijām aiznesuši ziedojumus, pateikušies par to, kas mums ir, un palūguši, ko vēlētos nākotnē. Tas ir neaprakstāms enerģijas uzplūds. Tā ir laime," atzīst Aina.
