Rotaļas ir bērnu pasaules uztveres atspulgs. Rotaļu pasaulē bērns parāda savus novērojumus un to interpretāciju. Katram vecuma posmam ir raksturīgs cits rotaļāšanās veids un rotaļas saturs.
Rotaļas ir bērnu pasaules uztveres atspulgs. Rotaļu pasaulē bērns parāda savus novērojumus un to interpretāciju. Katram vecumposmam ir raksturīgs cits rotaļāšanās veids un rotaļas saturs.
Daina Dzintere un Inga Stangaine savā darbā “Rotaļa – bērna dzīves prasmju sekmētāja” skaidro, ka rotaļu sižets bērna apziņā rodas no tā, ko bērns ir piedzīvojis, novērojis, dzirdējis. Šo informāciju bērns savās rotaļās atdarina, bieži reālus dzīves notikumus apvienojot ar iztēles tēmām.
Noteikti, vērojot bērnu rotaļāšanos, īpaši, ja kopā rotaļājas dažāda vecuma bērni, esat redzējuši un dzirdējuši bērnu sarunas: “Tā nedrīkst rotaļāties!”, “Tā nav taisnība, tā nedara!”, “Tā nav atļauts spēlēties!”. Tas tāpēc, ka bērni rotaļās izmanto savus vērojumus, pieredzi, bet katram vecumam ir savas lomu rotaļas un to saturs.
Tipiskākās bērnu rotaļas ir par dažādām sadzīves tēmām, ko bērns novēro ikdienā – kā tīra māju, dodas iepirkties, gatavo ēst, svin svētkus ģimenē. Bērni ierosmi rotaļām gūst bērnudārzā, sabiedriskos notikumos, grāmatās, filmās, televīzijas pārraidēs, tiekoties ar vienaudžiem.
Rotaļa ir galvenā bērnu darbība, tā ir pamats intelektuālajai un valodas valodas attīstībai, rotaļājoties bērns bez piepūles apgūst jaunas zināšanas un prasmes, attīsta gribu, domāšanu, atmiņu, uztveri.
Rotaļā bērns modelē dzīvi, bet katrā vecumposmā bērna rotaļas atšķiras. Bērns rotaļā ne tikai uzņemas kādu lomu, bet arī tajā iesaistās emocionāli, ar pārdzīvojumiem.
Kā tipiskākās atšķirības lomu rotaļām dažādiem vecumiem pētnieki izdala:
Pirmajā dzīves gadā bērni sāk attēlot darbības, kuras redzējuši – roku mazgāšanu, putras maisīšanu, matu ķemmēšanu, istabas slaucīšanu, braukšanu ar auto, runāšanu pa telefonu un citas. Šajās darbībās bērni parasti ir līksmi, apmierināti un priecīgi, mazāk izrāda neapmierinātību un negatīvas emocijas.
Otrajā dzīves gadā bērnus galvenokārt interesē dzīvnieku kustību attēlošana un skaņu atdarināšana – rej kā suns, ņaud kā kaķis, čiepst kā cālis. Bērns rotaļās atdarina ne tikai kustības un skaņas, bet izrāda arī jūtas un emocijas. Šajā vecumā bērniem ir mazāk raksturīgi attēlot pieaugušos.
Trešajā dzīves gadā bērns biežāk un precīzi attēlo pieaugušo ikdienas darbus – veļas mazgāšanu, ēst gatavošanu, braukšanu transportā, darbu ģimenes dārzā. Šajā vecumā bērns sāk apzināties to, ko attēlo, kā arī apgūst jaunus vārdus un attēloto spēj pateikt vārdos. Emocijās un jūtās bērns atspoguļo gan realitāti, gan iztēli.
Ceturtajā dzīves gadā bērns izvēlas tipiskas, sadzīvē novērotas lomu un rotaļu darbības, vadoties no attiecībām ar bērniem un pieaugušajiem, piedzīvotajām situācijām. Rotaļās veikto bērns lieliski spēj aprakstīt mutiski, nosaukt vārdos, kā arī izrādīt savas emocijas atbilstīgi rotaļai.
Piektajā dzīves gadā bērns lomu spēlēs izspēlē ne tikai ikdienā novēroto, bet savās spēlēs iesaista arī pagātnē piedzīvoto, novēroto un redzēto. Te var minēt dažādu pasākumu un vietu apmeklējumus, lasītās grāmatas un redzētās filmas, izrādes, koncertus. Šajā vecumā rotaļspēlēs bērnam raksturīga dažādu emociju izrādīšana lomās – dusmīgais vai laipnais, bēdīgais, smieklīgais un citas lomas.
Sestajā dzīves gadā bērns attēlo dažādus sabiedriskās dzīves notikumus - sabiedrībā, televīzijā redzēto, saistot reālus notikumus ar iedomātiem notikumiem. Šajā laikā ļoti papildinās bērna vārdu krājums.
Septītajā dzīves gadā bērns izvēlas rotaļas, kas atbilst viņa interesēm un paša pieredzei. Bērna rotaļas rādīs viņa lielākās intereses un, viņaprāt, aizraujošākās tēmas.
Bērna rotaļas nopietnība pieaugušajiem jānovērtē, jo rotaļa bērnam palīdz atcerēties notikušo, ielūkoties nākotnes notikumos, fantazēt un iztēloties, rotaļā bērns mācās risināt dažādas dzīves problēmas un situācijas.
Bērns rotaļājas un netieši mācās, pie tam to dara ar prieku un patiesu interesi.
