Kas jāzina vecākiem pirms mājdzīvnieka ienākšanas ģimenē ar bērniem. Speciālistu ieteikumi

Eiropā ir veikts pētījums par bērnu un mājdzīvnieku savstarpējo ietekmi uz bērna sociālemocionālo attīstību. Tas apstiprina, ka, nerealizējot dabisko vēlmi par kādu rūpēties, bērns turpmāk nespēj vai tam ir grūtāk dzīvē uzņemties atbildību. Rūpes par dzīvnieku bērnam palīdz attīstīt ne tikai empātiju, bet arī spēju uzņemties nopietnu atbildību dzīvē. Tā ir pozitīvā, bet ne vienīgā puse mājdzīvnieka adopcijai, stāsta dzīvnieku patversmes "Ulubele" pārstāve Diāna Elekse.

Mājdzīvnieka vajadzību izzināšana praksē

Uz jautājumu par to, vai bērnam ir nepieciešams mājdzīvnieks, konkrētas atbildes nav, jo katrs gadījums ir individuāls un atsevišķi izvērtējams. Svarīgākais saprast, kāda ir bērna gatavība uzņemties rūpes par vēl kādu, tāpēc sākotnēji šī tēma ar bērnu sīki un smalki jāizrunā. Tomēr ar runāšanu vien ir par maz – ļoti būtiski ne tikai vizuāli, bet arī praktiski parādīt, kā izpaudīsies šīs rūpes par mājdzīvnieku ikdienā. Ko nozīmē regulāra suņa vešana pastaigā vai regulāra kaķa kastītes tīrīšana.

Patversmes pārstāve norāda:

"Bieži vien pieaugušie domā tikai savās kategorijās un neaizdomājas, ka bērniem vārds atbildība pēc būtības neko neizsaka.

Jautājums, cik lielā mērā mēs sagaidām bērna iesaisti dzīvnieka aprūpē. Ja bērns ir tikai klātesošs, tā ir viena lieta, bet, ja mēs sagaidām, ka bērns aktīvi iesaistīsies dzīvnieka kopšanā un šādā veidā vēlamies stiprināt bērna atbildības sajūtu, tad pirms tam šie pienākumi noteikti jāparāda praktiski."

Praktiskais treniņš palīdzēs izvairīties no situācijas, kad vecāki domā vienu, tikmēr bērni ar to saprot pavisam kaut ko citu un beigu beigās, kad dzīvnieks ir jau ģimenē, vecākiem šķiet, ka bērna pienākumi netiek pildīti, veidojot savstarpējo konfliktu.

Kā sagatavoties mājdzīvnieka ienākšanai ģimenē

Pirms mājdzīvnieka ienākšanas ģimenē gan vecākiem, gan bērniem rūpīgi jāizpēta pieejamā informācija par konkrēto dzīvnieku. Lai cik daudz zināšanu mūsdienās varam uzņemt no grāmatām un interneta, tās ne vienmēr sniedz pietiekamu izpratni par realitāti. Turklāt atspoguļotā informācija reti izskata visus iespējamos scenārijus.

Piemēram, "Ulubele" šī iemesla dēļ jau piekto vasaru piedāvā iespēju bērniem iziet cilvēcības skoliņu. Bērniem no 6 līdz 13 gadu vecumam ir iespēja braukt uz patversmi un piedalīties nodarbībās, lai uzzinātu, kā rūpēties par mazajiem astaiņiem. Trīs dienu laikā tiek iepazīti "Ulubelē" mītošie dzīvnieki, apgūta suņu un kaķu ķermeņa valoda, savstarpēja un droša komunikācija, mājdzīvnieka vajadzības, kā arī aprūpe. Tā ir iespēja bērniem dzirdēt ne tikai teoriju, bet ieraudzīt arī praktisko pusi, tādējādi saprotot, vai viņi spētu vai nespētu uzņemties šīs rūpes. Pēc skoliņas arī vecāki var izdarīt secinājumus par sava bērna gatavību šādam solim.

Laura Celmāra, sertificēta suņu uzvedības speciāliste, teic, ka

labs veids, kā spert pirmos soļus sagatavošanās procesā, ir vēršanās pie radiem un draugiem, kuri jau audzina dzīvnieku.

Var doties ciemos, lai redzētu, kāda ir šī kopīgā ikdiena, bet var palīdzēt arī praktiski – izvest pastaigā, parotaļāties. Ja ģimene apsver iegādāties konkrētas šķirnes dzīvnieku, tad noteikti jāvelta pietiekami daudz laika, lai izprastu konkrētās šķirnes īpašības. Tā nolūkā var meklēt palīdzību jau pie esoša šķirnes dzīvnieka īpašnieka vai doties uz izstādēm, kurās var sastapt dažādu šķirņu klubu pārstāvjus un audzētājus.

"Vēl joprojām daudzi cilvēki izvēlas dzīvnieku pēc izskata, sekojot aktuālajiem "trendiem", neaizdomājoties par to, vai mēs kā jaunie saimnieki spēsim realizēt šķirnei nepieciešamās pamatvajadzības un sadzīvot ar šo šķirņu īpatnībām. "

Rūpes, kas jāuzņemas visai ģimenei

Tieši tikpat svarīgi, cik dzīvnieka uzņemšanai ģimenē sagatavot bērnu, ir to visu apspriest ar pārējiem ģimenes locekļiem. Tāpat kā visa ģimene izlemj par labu dzīvniekam, tāpat arī kopīgi pirms tam jāvienojas par pienākumu sadali un izpildi.

"Patversmē vienmēr stāstām, ka tas ir visas ģimenes kopīgs lēmums, jo dzīvnieka ienākšana ģimenē nozīmē, ka visi par viņu rūpējas. Jā, kāds būs galvenais saimnieks, bet noteikti ir jābūt tā, ka visi akceptē dzīvnieka ienākšanu ģimenē un arī atbalsta un iesaistās tā aprūpē. Ja ģimenē ienāk suns, tad tā principā jau ir ģimenes dzīvesveida maiņa - regulāras pastaigas, izmaiņas dienas režīmā un kārtībā," uzsver Elekse.

Jārēķinās, ka bērnam var nebūt skaidrs, cik rūpes un laiku tas viss prasa, tāpēc vecākiem ir jāapzinās, ka gadījumā, ja bērns nespēj paveikt tik daudz, cik apsolījis, tad tas būs jādara vecākiem.

Nedrīkst būt tā, ka dzīvnieks tiek paņemts, bērns nepilda savu solījumu, tāpēc dzīvnieks tiek atdots prom vai izmests ārā, jo bērns par viņu nerūpējas. Vienmēr svarīgi paturēt prātā, ka ne vienmēr bērns apzinās, ko šīs rūpes nozīmē.

Arī Laura Celmāra norāda, ka, viņasprāt, nevienā no vecumiem bērns nav 100% gatavs uzņemties atbildību par mājdzīvnieku, īpaši suni, tāpēc pilnīgi noteikti nevajadzētu to pirkt vai dāvināt bērnam tikai tāpēc, ka tāda ir bērna iegriba. Ja ģimene pie iegādes lēmuma ir nonākusi kopīgi, tad, ņemot vērā bērna vecumu un briedumu, vecāki var iesaistīt bērnu aprūpes procesā, deleģējot atbilstošus uzdevumus – kaķa kastītes iztīrīšanu, suņa pabarošanu u.c.

Ģimenē ienāk jaundzimušais

Pirmais socializācijas posms ar dzīvnieku sākas brīdī, kad bērns vēl nav piedzimis, tāpēc jāļauj dzīvniekam iesaistīties gaidīšanas procesā – gulēt tuvumā grūtnieces vēderam, vērot gaidāmā notikuma sagatavošanās procesus, apostīt bērnam iegādātās drēbītes. Brīdī, kad bērns jau ir piedzimis, bet kopā ar vecākiem vēl uzturas slimnīcā, vecākiem ir uzdevums noorganizēt kādas bērna lietas, piemēram, sedziņas nogādāšanu mājās pie dzīvnieka, šajā gadījumā suņa, lai tas jau laicīgi varētu apostīt to un iepazīties ar mazuļa smaržu. Arī ierodoties mājās, vecākiem, ievērojot drošu distanci, jāļauj sunim iepazīties ar jauno ģimenes locekli, apostot to.

"Pirmā satikšanās reize var būt satraukuma un apjukuma pilna kā sunim, tā jums pašiem, tāpēc nekādā gadījumā nevajadzētu suni norobežot, pārāk daudz lietot noraidošas frāzes vai sodīt. Tā vietā jāuzvedas neitrāli vai pat nedaudz iedrošinoši, veidojot šo suņa un bērna satikšanās pieredzi pozitīvu," stāsta Laura Celmāra. 

Tāpat suņu uzvedības speciāliste iesaka laikus stiprināt dzīvnieka savstarpējās attiecības ar citiem bērniem, piemēram, organizējot ikdienas pastaigas bērnu laukumu tuvumā vai ļaujot dzīvniekam socializēties ar draugu bērniem.

Tā kā mazulis prasa daudz uzmanības, kas nozīmē, ka dzīvniekam tā tiks veltīta mazāk, nekādā gadījumā nedrīkst atstāt novārtā dzīvnieka pamatvajadzības. Ja mājās nav pietiekami daudz ģimenes locekļu resursu, palīdzību jālūdz radiem vai draugiem, piemēram – izvest pastaigā suni utt.

Robežas jānosaka gan mājdzīvniekam, gan bērnam

Dzīvnieku patversmes "Ulubele" pārstāve Diāna Elekse arī atgādina, ka, pieņemot ģimenē mājdzīvnieku, bērna un mājdzīvnieka attiecības vienmēr ir ļoti nopietna vecāku atbildība. Dzīvniekam ir jāmāca samērīga disciplīna, suņus var vest pie kinologiem uz suņu skolu. Savukārt, jo mazāks bērns, jo grūtāk ar viņu kaut ko sarunāt un iemācīt, tāpēc bērns, neko ļaunu negribot, tīri instinktīvi var nodarīt pāri dzīvniekam, kas var rezultēties ar dzīvnieka pašaizsardzības reakciju, ko nereti uztver par agresiju. Piemēram, suns iekož vai kaķis ieskrāpē. Tādēļ neatkarīgi no bērna vecuma, jebkurām bērnu un dzīvnieku attiecībām jābūt vecāku uzraudzībā.

Jādomā arī par tādiem zvēriņiem kā kāmīši un jūrascūciņas, kuru nodarījums bērniem attiecīgi būtu mazāks, tomēr paši dzīvnieciņi var būt vairāk apdraudēti no bērnu neapdomīgām rīcībām – saspiešanas, nomešanas, iespundēšanas.

"Vecākiem jāsaprot, ka svarīgi ir iemācīt ne tikai atbildību, bet arī empātiju pret dzīvniekiem. Dzīvnieks nespēj runāt, tāpēc jāapgūst dzīvnieka ķermeņa valoda.

Vecāki ir atbildīgi, un tiem jābūt tālredzīgākiem par to, kā dzīvnieks reaģēs konkrētās situācijās. Ir gadījumi, kad pieaugušie apgalvo, ka mājdzīvnieks ir agresīvs, bet patiesībā tā ir visvienkāršākā dzīvnieka aizsargreakcija uz to, ka bērns vairākkārt ir pārkāpis dzīvnieka robežas, tādējādi liekot mājdzīvniekam justies apdraudētam vai pat ciešot no bērna rīcībām."

To apstiprina arī suņu uzvedības speciāliste Laura Celmāra: "Ja runājam par suni, šis dzīvnieks pēc dabas ir mierīga būtne, kura darīs visu, lai no konflikta izvairītos, tāpēc tas noteikti neuzbruks bez iemesla. Katram sunim ir savi limiti, un tas par savām sajūtām komunicē ar ķermeņa valodu, tāpēc saimniekiem ir uzdevums to pamanīt, izprast un rīkoties. Ja suns ilgstoši dzīvo stresā un cenšoties sevi aizsargāt no bērna pāridarījumiem, tad dzīvniekam var veidoties gan veselības, gan uzvedības problēmas, kuras bieži cilvēki pielīdzina agresijai."

Dzīvniekam vienmēr jābūt brīvai un netraucētai piekļuvei pamata resursiem – ēdiena traukam jābūt novietotam vietā, kur to netraucē nedz skaļi trokšņi, nedz bērnu skriešana un dauzīšanās. Tāpat saimniekam jāspēj nodrošināt arī dzīvnieka izvēles brīvība, attiecīgi – ja istabā raud bērns, jāļauj dzīvniekam šo istabu pamest, ja viņš to vēlas darīt.

Papildus šiem pamata principiem arī bērnam jāmāca un jāskaidro labas manieres, kas nozīmē, ka dzīvnieku nedrīkst raut aiz astes, skriet pakaļ vai traucēt gulēt. Ievērojot šos pamatprincipus, riskiem nevajadzētu pastāvēt, norāda suņu uzvedības speciāliste.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti