LSM.LV par LTV1 raidījumos “Mūziķene” apskatītajiem mūzikas instrumentiem publicē detalizētāku rakstu – atbildes uz iespējamiem vecāku jautājumiem par lietām, ar kurām var saskarties bērni, uzsākot mācīties instrumentu. Šajā rakstā piedāvājam informāciju, kas saistīta ar alta spēles apguvi mūzikas skolā.
Kas ir alts?
Alts ir lociņinstruments ar četrām stīgām, tas ir mazliet lielāks par vijoli, taču mazāks par čellu, un tā skanējums atrodas starp abu šo instrumentu reģistriem. Trīs no četrām alta stīgām ir tādas pašas kā vijolei, klāt nāk tikai viena – mazās oktāvas do stīga, ko uz vijoles atskaņot nevar.
Kur spēlē altu?
Alts visbiežāk sastopams simfoniskajā vai kamerorķestrī, un bez tā nav iedomājams stīgu kvartets. Nereti altu spēlē arī solo, taču šāda prakse nav pārāk izplatīta, jo alta solo repertuārs salīdzinājumā ar citiem stīgu instrumentiem nav tik plašs. Šī iemesla dēļ uz tā ļoti bieži izpilda arī vijolei un čellam rakstīto skaņdarbu pārlikumus.
Kāda ir alta izcelsme?
Mūsdienu alts attīstījies no pirmajiem tam līdzīgajiem instrumentiem, kas radās 16. gadsimta Itālijā. Līdz ko tika radīta vijole – soprāna instruments, pavisam drīz tai sekoja arī citi – alta, tenora un basa instrumenti, kas, gluži kā kora balsis, veidoja veselu vijoļu instrumentu saimi. Šos stīgu instrumentus dalīja divās grupās: “viola da braccio” jeb vijole, ko “tur ar rokām” un kurai ir četras stīgas, un “viola da gamba” – vijole, kas “stāv pie kājām” un kurai ir piecas līdz septiņas stīgas.
17. gadsimtā, popularizējoties baroka operas žanram, pilnveidojās arī orķestris: vajadzība pēc baroka krāšņā, bagātīgā skanējuma, kas spēj piepildīt visu zāli, nevis vairs tikai kamermūzikai piemērotu mazu, intīmu telpu, pieprasīja “da braccio” instrumentu – tai skaitā alta – pārsvaru pār maigāk skanošajiem “da gamba” instrumentiem. Šajā gadsimtā radās arī klasiskais stīgu kvartets – divas vijoles, alts un čells, kur alts visbiežāk ieņem otrā plāna lomu, kas, kaut arī nav vadošā, ir neaizvietojama kopējā skanējumā.
18. gadsimta beigās, arvien pieaugot muzicēšanai koncertzālēs, stīgu instrumenti piedzīvoja lielas pārmaiņas, no kurām viena no svarīgākajām bija saistīta to stīgām: iepriekšējos gadsimtos tās tika gatavotas no dzīvnieku zarnām. Stīgas nu sāka taisīt no metāla, līdz ar to tās kļuva smagākas un stingrākas, un, palielinot to spriegumu, varēja iegūt pilnīgāku toni, kas labāk projicējās lielākās telpās.
Tikai 19. gadsimta beigās alts pietuvinājās vijoles ieņemtajam virtuoza statusam, taču vēl arvien grūtības sagādāja alta perfekto proporciju atklāšana un vispārēja pieņemšana. Mazāka izmēra instrumentu bija vieglāk spēlēt, taču tas neradīja pietiekami spēcīgu skaņu, savukārt lielāku instrumentu, kaut arī tas radīja pilnasinīgu toni, bija grūti noturēt, un dažos gadījumos tas pat kaitēja altista veselībai. 1930. gadā angļu altists Laionels Tertis (Lionel Tertis) izveidoja 43 cm garu alta modeli, kas saglabājies līdz pat mūsdienām: tika atrasts balanss instrumenta lielumā un līdz ar to – tā skaļumā, tas spēja radīt altam raksturīgo toņa dziļumu un siltumu, kā arī to bija salīdzinoši viegli turēt.
Cik ilgi mūzikas skolā jāmācās alts?
Pirms jaunais mūziķis tiek pie alta, visticamāk, vairāki gadi tiek pavadīti, mācoties vijoles spēli – tas notiek tāpēc, ka alts, kaut arī ir šķietami tikai mazliet lielāks par vijoli, mazam bērnam ir daudz par lielu. Ļoti retos gadījumos alta spēli var sākt no ļoti maza vecuma – tas ir iespējams, ja mūzikas skola var nodrošināt mazā izmēra altu. Visbiežāk gan alta spēli bērni tomēr uzsāk 12 – 14 gadu vecumā, kad ķermenis ir sasniedzis pietiekamu fizisku spēku un izturību, taču neatkarīgi no tā, kurā klasē altu sāk spēlēt, stīgu lociņinstrumentus mūzikas skolā mācās astoņus gadus.
Kā tikt pie sava instrumenta, un kādas ir izmaksas?
Visbiežāk mūzikas skola piedāvā īrēt gan vijoli, gan vēlāk – altu (īres cenas mūzikas skolās ir daži eiro mēnesī), taču, ja instruments skolā nav pieejams, nereti to var īrēt no kāda mūzikas instrumentu veikala. Brīdī, kad esi izlēmis, ka alta spēli gribēsi turpināt un pilnveidot profesionālā līmenī, ir laiks sākt domāt par sava instrumenta iegādi – vērts zināt, ka profesionāls instruments maksā vismaz 1000 eiro.
Kas būtu jāzina par instrumenta uzturēšanu?
Lai alta skanējums būtu labāks, lociņš katru dienu jāiesmērē ar kalifoniju, ko izmanto, lai stīgas padarītu neslīdīgas un palielinātu saķeri ar lociņu – tas maksā ap 5 eiro, taču kalpo vairākus gadus. Kalifonijs, kas tiek gatavots no sveķiem, uz stīgu instrumentiem atstāj baltus putekļus, kuri regulāri jānoslauka ar sausu lupatiņu. Gadījumos, ja kādu stīgu neveikli pārrauj vai deformē, būtu vēlams laicīgi iegādāties rezerves alta stīgu komplektu – tiem cenas ir ļoti dažādas – augstākas klases 4 stīgu komplekts var izmaksāt pat 200 eiro, bet skolas vecumam atbilstošiem altiem var rast daudz lētākus variantus. Būtiski ir arī turēt instrumentu istabas temperatūrā, jo straujas temperatūras maiņas (īpaši ziemā) ietekmē instrumenta intonāciju – alts var atskaņoties: šī iemesla dēļ pirms katras spēlēšanas instruments ir jāuzskaņo no jauna.
Kam jāsagatavojas, uzsākot spēlēt altu?
Gadījumā, ja audzēknis maina specialitāti no vijoles uz altu, jāatceras, ka paies zināms laiks, līdz ar jauno instrumentu varēs justies pavisam komfortabli. Spēlējot altu, bijušais vijolnieks sākumā varētu nogurt ātrāk, jo, lai radītu kvalitatīvu toni un dziļu skanējumu, jāpielieto daudz lielāks spēks. Nāksies pierast arī pie lielākiem attālumiem starp skaņām, jo nošu atstatumi uz alta grifa ir lielāki nekā uz vijoles. Taču lielākais sarežģījums, sākot spēlēt altu, bieži vien ir process, kamēr pierod pie jaunas nošu atslēgas – alta atslēgas.
Uzsākot alta spēli, jāapzinās arī, ka instrumenta turēšanas specifika ietekmē stāju un muguras veselību, tāpēc, lai novērstu komplikācijas, vēlams regulāri nodarboties ar fiziskām aktivitātēm – vingrot mājās vai apmeklēt peldbaseinu, lai stabilizētu mugurkaulu un trenētu muguras muskuļus. Svarīgi arī pievērst uzmanību pareizam roku novietojumam, lai ar laiku neizveidotos tehniskas grūtības spēlēšanā.
Kāds ir mācību process mūzikas skolā?
Tā kā parasti altu sāk spēlēt mūzikas skolas pēdējās klasēs, uz katra semestra beigu pārbaudījumiem jāgatavo nopietnāks, plašāks un sarežģītāks repertuārs nekā citos gadījumos, kad uzsāk spēlēt jaunu instrumentu. Semestra vidū jākārto tehniskā ieskaite, uz kuru tiek gatavotas gammas un etīdes (mazi skaņdarbiņi, kuri paredzēti instrumenta spēles izkopšanas tehnikai). Ja jaunajam mūziķim īpaši labi sokas instrumenta spēlē, skolotājs aicinās piedalīties arī mūzikas skolas rīkotajos koncertos, kuros varēs iegūt pirmo skatuves pieredzi. Tā kā alts ir “deficīta” instruments gandrīz ikvienā orķestrī, visticamāk, ļoti ātri būs jāsāk apmeklēt mūzikas skolas orķestra nodarbības. Papildus minētajām nodarbībām iespējams piedalīties arī dažādos ansambļos un kamersastāvos, piemēram, stīgu kvartetā.
Kādas ir attīstības iespējas ārpus mūzikas skolas?
Vēl viens mērķis, kuram daudzi mūzikas skolas bērni regulāri gatavojas, ir mūzikas konkursi. Konkursu mērķis ir attīstīt un pilnveidot jauno mūziķu spēles prasmes, sekmēt interesi par mūziku, veicināt apmācības procesa kvalitāti. Mūzikas skolas audzēkņiem reizi četros gados jāpiedalās Valsts konkursā mūzikā. Šim konkursam ir trīs kārtas, no kurām pirmā (obligātā) ir skolas ietvaros, otrā – reģiona līmenī un trešā – valsts. Gan Latvijā, gan ārzemēs tiek organizēti arī citi konkursi, kuros dalība nav obligāta, taču jaunā mūziķa izaugsmei vēlama – tos palīdzēs atrast un tiem sagatavoties instrumenta spēles skolotājs.
Kuri ir atpazīstamākie altisti Latvijā un pasaulē?
Pirmais altists, kas iemantoja pasaules mēroga atpazīstamību, bija Lainoels Tertis (Lionel Tertis, 1876–1975). Sākotnēji mācoties Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijas vijoles klasē, viņš sāka apgūt altu, un pavisam drīz viņš kļuva atpazīstams, sniedzot solokoncertus Eiropā un Amerikā. 24 gadu vecumā viņš kļuva par alta spēles profesoru akadēmijā un savas profesionālās karjeras gaitā mudināja gan savus kolēģus – komponistus, gan savus alta spēles audzēkņus radīt jaunus skaņdarbus altam, un šī prakse gadu gaitā ievērojami paplašināja šī instrumenta repertuāru. Tertis radīja arī vairākus oriģināldarbus, kā arī aranžēja vairākus citiem instrumentiem rakstīto kompozīciju pārlikumus altam. Kopš 1980. gada ik pāris gadus norisinās viņa vārdā nosauktais starptautisks altistu konkurss.
Vēl viens mūsdienu alta spēles pamatlicējs bijis vācu komponists un altists Pauls Hindemits (Paul Hindemith, 1895–1963). Viena no viņa populārākajām kompozīcijām ir koncerts “Der Schwanendreher” altam un orķestrim (1935), kurā katra no tā daļām ir balstīta kādā senā vācu viduslaiku tautasdziesmā. Savā radošās darbības laikā viņš koncertēja teju visā Eiropā gan kā solists, gan kā stīgu kvarteta “Amar Quartet” dalībnieks, taču pats galvenais – sniedza ievērojamu ieguldījumu alta spēlē, radot instrumenta zelta repertuāra cienīgus opusus. Kopš 1996. gada Vācijā notiek arī viņa vārdā nosauktais starptautiskais altistu konkurss.
Mūsdienu viena no redzamākajām un atzītākajām altistēm ir vācu Tabea Cimermane (Tabea Zimmermann). Sākot apgūt altu jau trīs gadu vecumā, nepagāja ilgs laiks, kad viņa kļuva par vairāku prestižu konkursu laureāti un aktīvu solisti. Kopš tā laika kā soliste viņa ir koncertējusi kopā ar pasaules labākajiem mūsu laika orķestriem, tai skaitā Berlīnes Filharmonisko orķestri, regulāri muzicē dažādos kamermūzikas sastāvos, kā arī aktīvi pievēršas laikmetīgajai mūzikai, atklājot arvien jaunus alta spēles aspektus.
Latvijā vieni no izcilākajiem altistiem ir Arigo Štrāls – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) altu grupas koncertmeistars jau vairāk kā 25 gadus, biežs kameransambļu dalībnieks, kā arī Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas (JVLMA) profesors; Ināra Brīnuma – ilggadēja LNSO altiste, soliste un JVLMA asociētā profesore; Pēteris Trasuns – LNSO altu grupas koncertmeistara vietnieks un klavierkvarteta “Quadra” dalībnieks.
Ja rodas vēl kādi specifiski jautājumi, aicinām rakstīt mums uz bernistaba.lsm.lv – mēs meklēsim atbildes!
