Sadaļas Sadaļas

Mūziķene

Mūziķene. Timpāni. Elīna Endzele. Ieteikumi

Mūziķene

Mūziķene. Oboja. Daumants Kalniņš. Ieteikumi

Mūziķene. Oboja

Kas jāzina, ja bērns vēlas mācīties spēlēt oboju

Oboja ir instruments, kas, pateicoties savai sarežģītībai, iekļauts Ginesa rekordu grāmatā! Tās “la” iedod toni visam lielajam orķestra sastāvam, tāpēc nav šaubu, ka, lai spēlētu oboju, jāpiemīt pārliecībai un spējai izcelties. Vai tev pietiktu drosmes būt obojistam?

LSM.LV pēc LTV1 raidījuma “Mūziķene” publicēs detalizētu rakstu – atbildes uz iespējamiem vecāku jautājumiem par lietām, ar kurām var saskarties bērni, uzsākot mācīties instrumentu. Šajā rakstā piedāvājam informāciju, kas saistīta ar obojas spēles apguvi mūzikas skolā.

Kas ir oboja?

Oboja ir koka pūšaminstruments, kurā skaņu rada ar dubultmēlīti – no bambusniedres taisītu piemuti. Tā kā oboja vienmēr ir bijis klātesošs instruments orķestrī un izcēlies ar savu stabilo un spilgto tembru, kopš 19. gadsimta pēc obojas pirmās oktāvas la noskaņojas visi citi orķestra instrumenti.

Kur spēlē oboju?

Oboja visbiežāk dzirdama klasiskajā mūzikā, kur to spēlē simfoniskajā un pūtēju orķestrī, dažādos ansambļos un nereti arī solo.

Šim instrumentam ir arī vairāki paveidi: angļu rags – tembrāli zemāks par oboju, un ikvienam nopietnam obojistam tas jāapgūst, jo šo instrumentu ļoti bieži iekļauj orķestra skaņdarbu partitūrās, oboe d’amore jeb no itāļu valodas – mīlas oboja – tās tembrs ir salīdzinoši maigāks, kā arī baroka oboja – obojas priekštece, ko mūsdienās izmanto tieši baroka mūzikas atskaņošanas praksē.

Kāda ir obojas izcelsme?

Oboju saimes instrumentu izcelsme meklējama austrumu kultūrās – senākie tās priekšteči ir persiešu-indiešu instruments zurna un arābu ''zamr'', kuri tik gatavoti visdažādākajos izmēros. Viduslaikos, pateicoties ceļojošajiem mūziķiem, Eiropā spēlēto antīko mēlīšu instrumentu vietā radās jauni dubultmēlīšu instrumenti: šalmejas, kas pārstāvēja augstās balsis un no kuru principa attīstījusies mūsdienu oboja, un pommeri, kas pārstāvēja zemās balsis un kuros meklējami mūsdienu fagota pirmsākumi.

Tā kā tika daudz eksperimentēts, meklējot ideālo dubultmēlīšu instrumentu, dažiem eksemplāriem izveidoja īpašu mēlītes uzgali, kas to aizsargāja no āra apstākļiem – mitruma, vēja un nelabvēlīgas temperatūras. Veselus četrus gadsimtus – no 14.gs. līdz 18.gs. – pie oboju saimes piederēja arī krumhorns (no vācu valodas: Krummhorn), kura dubultmēlīte bija paslēpta mazā kamerā, un, šo kameru piepildot ar gaisu, tas nonāca līdz mēlītei. Tādā veidā mūziķim nebija jāpieskaras mēlītei ar lūpām un tā bija drošībā no jebkādiem ietekmējošiem apstākļiem.

Agrīnās obojas – šalmejas bija salīdzinoši viegls pūšaminstruments, jo nepieprasīja daudz gaisa, tāpēc to plaši izmantoja muzicēšanai mājās. Tās skanīguma dēļ to bieži vien spēlēja arī ārā, taču tās vienveidīgais, neelastīgais tembrs un diapazona šaurība neļāva tai piedzīvot ilgu radošo mūžu.

Baroka laikmetā šalmeju izkonkurēja tehniski attīstītāks instruments – baroka oboja. Viens no teorētiķiem, kas dokumentēja šalmejas pārtapšanu par oboju, bija franču matemātiķis, filozofs, teologs un “instrumentologs” Mari Mersēns (Marin Marsenne, 1588–1648). Kaut arī pamatā viņš dzīvoja kā mūks, viņam bija neredzēti plašs interešu loks, kas rezultējās veselas enciklopēdijas tapšanā. Šajā darbā bija atsevišķa nodaļa par mūzikas instrumentiem, kurā tika aprakstīta to konstrukcija, tehniskās īpatnības, lietošanas noteikumi un pat to vieta sadzīvē. 17. gadsimta vidū jaunā oboja uzreiz tika aktīvi iekļauta orķestru sastāvos, un baroka laikmets izvērtās par vienu no bagātākajiem un veiksmīgākajiem mūzikas periodiem obojas repertuāra tapšanas vēsturē.

Būtiskākās izmaiņas obojas konstrukcijā tika veiktas 19. gadsimtā, kad, ietekmējoties no vācu flautista un instrumentu būvētāja Teobalda Bēma (Theobald Böhm, 1794–1881) novitātēm, revolūciju piedzīvoja visi koka pūšaminstrumenti. 1894. gadā franču instrumentu meistars Frederiks Trjebērs (Frédéric Triébert, 1813–1878), sekojot tēva Giljama Trjebēra iesāktajiem instrumentu modeļiem, izgatavoja jauna tipa oboju, kas pakāpeniski kļuva par visplašāk izmantoto.

Cik ilgi mūzikas skolā jāmācās obojas spēle?

Mūzikas skolā oboju mācās sešus gadus. Visprātīgāk to sākt spēlēt no desmit gadu vecuma, taču ir arī gadījumi, kad mācību procesu uzsāk agrāk. Obojas spēle prasa zināmu fizisko noturību un ārkārtīgi lielu rūpību un atbildību pret instrumentu (jo īpaši mēlītēm), kas maziem bērniem ne vienmēr ir pa spēkam.

Kā tikt pie sava instrumenta, kādas ir izmaksas?

Lielākā daļa jauno obojistu sāk spēlēt uz mūzikas skolas instrumenta, īrējot to par dažiem eiro mēnesī. Atkarībā no tā, kāda ir skolas instrumenta kvalitāte, to parasti turpina īrēt visus sešus mūzikas skolas gadus.

Ja mācības tiek turpinātas tālāk, vērts domāt par personīgā instrumenta iegādi – oboja, kuras līmenis mērāms pa vidu starp iesācēju un profesionālo instrumentu, maksā ap 3000 eiro. Taču, ja pirmo instrumentu iegādājas vidusskolā vai vēl vēlāk, to vērts pirkt labāku un līdz ar to – dārgāku.

Kas būtu jāzina par instrumenta uzturēšanu?

Oboja ir viens no instrumentiem, kas prasa ļoti lielu rūpību kopšanas procesā. Tā kā oboja ir pūšamais instruments, spēlēšanas laikā tās korpusā sakrājas kondensāts. Šī iemesla dēļ pēc katras spēlēšanas reizes oboja ir rūpīgi jāizslauka, lai nesalīp korķi (klapīšu apakšas), un dažreiz, ja spēlē ilgāk, mitrums jāizslauka arī starplaikos.

Ļoti svarīgi ir uzmanīgi instrumentu salikt un izjaukt, jo, darot to pavirši, var netīšām saliekt kādu no mazajām metāla detaļām. Tā kā obojas korpuss un mēlīte ir no koka, jāuzmanās arī, lai instruments netiktu pakļauts lielām temperatūras un mitruma maiņām: mīnus grādos nedrīkst atstāt, piemēram, mašīnas bagāžniekā, taču tikpat kaitīgi ir arī karsti, spilgti saules stari.

Viena no svarīgākajām lietām instrumenta kopšanas procesā ir māksla uzturēt trauslās obojas mēlītes. Mūzikas skolas pirmajās klasēs jaunajiem obojistiem pietiek ar trīs mēlītēm, kas vienlaicīgi jātur apritē un jāmaina. Tas ir maz, salīdzinājumā ar mūzikas akadēmijas studentiem un profesionāliem mūziķiem, kuru obojas mēlīšu skaits ir vismaz 10–20. Mēlītes ir jātur īpašā kastītē, kur tās nevar sabojāties, – ja kastīte, kas nāk līdzi pie skolas instrumenta, ir pārāk maza un neietilpīga, tad vajadzētu iegādāties labāku.

Mūzikas skolās obojas skolotāji ir ļoti pretimnākoši un gatavo mēlītes saviem audzēkņiem par pašizmaksu vai simbolisku cenu. Taču brīdī, kad ir skaidrība, ka tiks iets profesionāla mūziķa ceļš un jaunajam obojistam ir pietiekama interese, pacietība un rokdarbu spējas, obojas mēlītes vajadzētu sākt taisīt patstāvīgi. Svarīgi zināt, ka pasūtīt gatavas mēlītes internetā ir diezgan riskanti, jo nekad nevar paredzēt, vai to kvalitāte būs pietiekami laba, kā arī bieži vien tās izmaksā līdz pat divreiz dārgāk.

Kam jāsagatavojas, uzsākot spēlēt oboju?

Ne velti oboju atzīst par grūtāko pūšaminstrumentu – spēlēšana rada lielu slodzi un piepūli, jo, pūšot gaisu instrumentā, jūtams pamatīgs pretspiediens. Šī iemesla dēļ obojistam jābūt pietiekami labai fiziskajai sagatavotībai, stabilai stājai un daudz enerģijai, tāpēc vēlams paralēli nodarboties ar sportu. Arī mazi bērni var spēlēt oboju, taču panākumu atslēga ir savu spēku sakoncentrēšanā un pārliecībā.

Obojistam jābūt gatavam spēlēt katru dienu, jo jāuztur formā ne tikai sevi, trenējot izturību, pareizu elpošanu, sejas, kakla un lūpu muskulatūru, bet arī pašu instrumentu – konkrētāk, mēlītes. Mācību procesā jābūt pacietīgam un gatavam neatlaidīgi strādāt pie detaļām un niansēm, kas nāk komplektā ar “obojas dzīvesveidu”.

Kāds ir mācību process mūzikas skolā?

Kaut arī obojas stunda visbiežāk notiek tikai divas reizes nedēļā, lai sasniegtu labus rezultātus, trenēties nepieciešams katru dienu. Ikdienā neatlaidīgi jāspēlē dažādi vingrinājumi, taču neatņemama sastāvdaļa ir skaņdarbu mācīšanās uz gatavošanās skolas pārbaudījumiem. Katra semestra beigās jākārto eksāmens, kurā parasti atskaņo divus dažāda rakstura skaņdarbus, un no 2. klases semestra vidū jākārto arī tehniskā ieskaite, uz kuru tiek gatavotas gammas un etīdes (mazi skaņdarbiņi, kuri paredzēti instrumenta spēles izkopšanas tehnikai). Ja jaunajam mūziķim īpaši labi sokas instrumenta spēlē, skolotājs aicinās piedalīties arī mūzikas skolas rīkotajos koncertos, kuros varēs iegūt pirmo skatuves pieredzi. Papildu muzicēšanai duetā ar koncertmeistaru iespējams arī piedalīties mūzikas skolas orķestra nodarbībās un dažādos ansambļos, piemēram, oboju trio.

Kādas ir attīstības iespējas ārpus mūzikas skolas?

Vēl viens mērķis, kuram daudzi mūzikas skolas bērni regulāri gatavojas, ir mūzikas konkursi. Konkursu mērķis ir attīstīt un pilnveidot jauno mūziķu spēles prasmes, sekmēt interesi par mūziku un veicināt apmācības procesa kvalitāti. Mūzikas skolas audzēkņiem reizi četros gados jāpiedalās Valsts konkursā mūzikā: šim konkursam ir trīs kārtas, no kurām pirmā (obligātā) ir skolas ietvaros, otrā – reģiona līmenī un trešā – valsts. Gan Latvijā, gan ārzemēs tiek organizēti arī citi konkursi, kuros dalība nav obligāta, taču jaunā mūziķa izaugsmei vēlama – tos palīdzēs atrast un tiem sagatavoties instrumenta spēles skolotājs. Ja rodas tāda iespēja, vērts piedalīties arī dažādās meistarklasēs, kā arī pamēģināt savu veiksmi iestāties kādā jauniešu orķestrī, lai gūtu noderīgu pieredzi un iejustos orķestra mūziķa profesijā.

Kuri ir atpazīstamākie obojisti Latvijā un pasaulē?

Latvijā viens no vadošajiem obojas spēles meistariem ir Egils Upatnieks – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) oboju grupas koncertmeistars un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) lektors. E. Upatnieks ir arī prestižā Dānijas koka pūšaminstrumentu kvinteta “Carion” dalībieks, ar kuru kopā koncertējis Eiropā, Japānā un Apvienotajos Arābu Emirātos, kā arī ierakstījis vairākus diskus. Obojists Pēteris Endzelis ir oboju grupas koncertmeistars veselos divos orķestros – kamerorķestrī “Sinfonietta Rīga” un Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) orķestrī. Savukārt Daumants Kalniņš, plašāk pazīstams kā dziedātājs, savulaik absolvējis JVLMA gan džeza dziedāšanas, gan obojas klasi, un šobrīd darbojas arī kā viens no LNOB orķestra obojistiem.

Obojas spēles pedagogi, kas izaudzinājuši vairākus lieliskus māksliniekus un vēl joprojām turpina to darīt, ir Dainis Cimermanis – Pārdaugavas Mūzikas un mākslas skolas un Jelgavas Mūzikas vidusskolas obojas spēles pasniedzējs, kā arī LNSO obojists, un Kristīne Kupča – Pāvula Jurjāna Mūzikas skolas, Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas, Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas,  kā ar JVLMA senās mūzikas katedras lektore. K. Kupča ir arī baroka orķestra “Collegium Musicum Riga” baroka obojiste.

Viens no izcilākajiem obojistiem pasaulē ir Berlīnes Filharmoniskā orķestra pirmā oboja Albrehts Maiers (Albrecht Mayer). Viņš ir arī atzīts solists un vairākas reizes viesojies Latvijā – nesenākais notikums bija 2018. gadā Latvijas simtgadei veltītais koncerts Lielajā ģildē, kur A. Maiers kopā ar LNSO atskaņoja Pētera Vaska Koncertu obojai un orķestrim. 2020. gadā šis skaņdarbs šādā pašā sastāvā tika ierakstīts CD.

Tikpat atzīti obojas spēles meistari ir arī divi krievu izcelsmes obojisti: Eižens Izotovs (Eugene Izotov; Евгений Изотов) – Sanfrancisko simfoniskā orķestra pirmā oboja; Aleksejs Ogrinčoks (Алексей Огринчук; Alexei Ogrintchouk) – diriģents, solists un Amsterdamas Karaliskā ''Concertgebouw'' orķestra pirmā oboja. 2019. gadā A. Ogrinčoks sniedza koncertu Lielajā ģildē kopā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”.

Kāpēc izvēlēties spēlēt oboju?

Mūzikas mācīšanās attīsta domāšanu, smadzeņu darbību, koordināciju, dzirdi – tāpēc, ja bērnam patīk mūzika, noteikti vērts pamēģināt mācīties mūzikas skolā. Pacietība, pašdisciplīna un atbildības sajūta ir tikai dažas no prasmēm, ko šī pieredze spēj dot. Oboja, salīdzinājumā ar citiem pūšaminstrumentiem, nav tik populāra, tāpēc, izvēloties spēlēt šo instrumentu, iespējas izcelties un atšķirties no citiem ir daudz lielākas.

Oboja atrodas simfoniskā orķestra sirdī – pašā vidū. Tā kā oboja ir melodiskais, nevis pavadošais instruments, liriskie, dažreiz pat smeldzīgie solo bieži skan tieši obojas vai angļu raga izpildījumā. Taču būt par vienu no vadošajiem melodiskajiem instrumentiem nav viegli – tas prasa milzīgu atbildību un met pamatīgu izaicinājumu.

Šim instrumentam ir daudzveidīgs repertuārs, kas iekļauj kompozīcijas no baroka līdz pat modernismam, tāpēc, kaut arī oboju visbiežāk spēlē orķestrī, netrūkst iespēju kāpt uz skatuves arī vienam pašam.

Ja rodas vēl kādi specifiski jautājumi, aicinām rakstīt mums uz bernistaba.lsm.lv – mēs meklēsim atbildes!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt