LSM.LV par LTV1 raidījumos “Mūziķene” apskatītajiem mūzikas instrumentiem publicē detalizētāku rakstu – atbildes uz iespējamiem vecāku jautājumiem par lietām, ar kurām var saskarties bērni, uzsākot mācīties instrumentu. Šajā rakstā piedāvājam informāciju, kas saistīta ar sintezatora spēles apguvi mūzikas skolā.
Kas ir sintezators?
Sintezators ir elektroniskās mūzikas instruments, kas ģenerē audio signālus, veicot skaņas sintēzi – skaņas veidošanu no tās atsevišķiem elementiem. Kombinējot elementus, iespējams gan atdarināt jau zināmas skaņas (piemēram, saksofonu, vijoli vai jebkuru citu instrumentu), gan radīt vēl iepriekš nedzirdētas, unikālas skaņas.
Kur spēlē sintezatoru?
Mūsdienās sintezators ir “iekarojis” teju katru žanru – britu publikācija “Fact” 2016. gadā sintezatoru raksturoja kā tik pat nozīmīgu un visuresošu elementu modernajā mūzikā kā cilvēka balsi. Sintezators redzams un dzirdams gandrīz visu grupu sastāvos uz lielajām skatuvēm, jo tas spēj aizstāt bungas un ģitāru – instrumentus, kuru loma kādreiz bija neaizstājama.
Izmantojot dažādus sintezatorus (gan aparatūras veidolā, gan kā datora programmatūras), tiek producēta lielākā daļa mūsdienu populārās mūzikas žanru – house (hausmūzika), club (klubu mūzika), EDM (elektroniskā deju mūzika), trance (transs), hiphops, roks, kantri, R&B un daudz citu. Arī klasiskajā uz džeza mūzikā sintezators un citi elektroniskie instrumenti nav sveša parādība, taču šajos žanros vēl joprojām dominē akustiskie instrumenti.
Kāda ir sintezatora izcelsme un vēsture?
20. gadsimta sākumā, kad pasaulē izplatījās zināšanas par elektrību, sāka parādīties elektroniskā mūzika un dažādi tās instrumenti, un viens no tiem – teremins – sevī iekļāva atklājumu, kas saskatāms teju katrā nākamajā sintezatorā. Izgudrojuma autors ir krievu inženieris, zinātnieks un čellists-amatieris Ļevs Teremins (Лев Серге́евич Терме́н, 1896–1993). Šis jaunais instruments bija monofons – uz tā vienlaicīgi varēja nospēlēt tikai vienu skaņu, un to ieguva, instrumentam pat nepieskaroties: spēlētājs kustināja rokas divu antenu elektrostatiskajā laukā un, mainot roku attālumu līdz sensoram, mainījās frekvences un līdz ar to – skaņas augstums. Tereminu spēlēt bija diezgan grūti, un tā skaņa bija tik dīvaina un pat bailīga, ka to izmantoja neskaitāmu šausmu filmu skaņu celiņos.
Pirmoreiz termins “sintezators” tika lietots 1955. gadā, kad amerikāņu akustiskas inženieri Harijs Olsons (Harry Olson, 1901–1982) un Herberts Belars (Herbert Belar, 1901–1997) radīja savu elektronisko instrumentu. Savukārt pirmais sintezators, kas iekaroja plašākas sabiedrības un mūziķu interesi, bija slavenais ''Moog'' sintezators, ko 1964. gadā izstrādāja elektroinženieris un fiziķis Roberts Mūgs (Robert “Bob” Moog, 1934–2005) un viņa komanda. Mūgs radīja ne tikai šo instrumentu, bet arī apmēram divdesmit citus modeļus, kas veidoja ievērojamu, revolucionāru pienesumu skaņas sintēzē. Vēlāk tika nodibināta kompānija “Moog Music”, kas vēl joprojām ir viena no vadošajām sintezatoru ražošanā.
60. gados sintezators bija liela novitāte, un mūziķu sabiedrībā tas netika uztverts nopietni, bet šo priekšstatu lauza inženiere un komponiste Vendija Karlosa (Wendy Carlos, 1939), kas, iepazīstot un pavisam drīz sadraudzējoties ar Robertu Mūgu, atklāja jauno instrumentu, kas viņu fascinēja. Jau 1968. gadā viņa izdeva albumu ”Switched-On Bach”, kurā tika atskaņoti J.S. Baha skaņdarbi uz sintezatora, un albums bija tik veiksmīgs, ka ieguva veselas trīs ''Grammy'' balvas, un kļuva par platīna ierakstu un pārdotāko klasiskās mūzikas plati tolaik.
70. gados sintezators sāka savu globālo uzvaras gājienu, kas savus apgriezienus uzņēma vēl straujāk, līdzko radās pirmais digitālais sintezators. Tas bija vienkāršāks un lētāk ražojams, toties bija pieejamāks plašākai sabiedrībai – nu to varēja atļauties daudz lielāks mūzikas interesentu pulks – laikā no 1983. gadam līdz 1989. gadam kompānija “Yamaha” modeli “Yamaha DX7” pārdeva vairāk nekā 150 000 eksemplāros. Daudzi eksperti digitālo instrumentu tomēr neiecienīja tik ļoti kā iepriekšējos analogos instrumentus, kuriem piemita dziļāka, siltāka skaņa, un arī mūsdienās manāma tendence atgriezties pie sintezatora sākumiem. Sintezators ir mainījies un attīstījies tāpat kā telefons – daudzās sintēzes metodes ir sasniegušas ļoti augstu līmeni, eksistē ārkārtīgi daudz jaunu instrumentu, kuriem piemīt arvien jauni skaņas efekti un to kontroles iespējas, un robeža starp analogo un digitālo sintezatoru kļuvusi teju ausij nedzirdama.
Kā izvēlēties savu pirmo instrumentu un kā pie tāda tikt?
Nav pirmais “pareizais” instruments – ja dzirdi tādu skaņu, kas patīk, atrodi, kāds sintezators to izpilda, pasūti to internetā un pēc kāda laiciņa tas ir tavs! Sintezatori ir tik daudz un dažādi, un arī to cenas ir atšķirīgas, taču instrumenta cena ne vienmēr nosaka tā kvalitāti – vienkāršākie instrumenti maksā mazāk un pilda konkrētas funkcijas, savukārt dārgāko instrumentu iespējas ir plašākas, taču abi varianti ir vienlīdz labi, ja izpilda vajadzīgo uzdevumu.
Vai sintezatoru apgūst pašmācības ceļā, vai ir nepieciešamas kādas priekšzināšanas?
Tā kā sintezatoru darbībā noder zināšanas par fiziku un tās procesiem, arī Latvijā iespējams šo instrumentu mācīties, taču to labi spēlēt var arī, nezinot visas definīcijas un “noteikumus”. Pagaidām tikai mūzikas vidusskolās sintezators mazliet ienāk mācību programmā, taču, ņemot vērā instrumentu attīstību un īpaši – to specifisko, intuitīvo aspektu – tas ir tikai laika jautājums, līdz sintezatoru pasaule kļūs vēl pieejamāka. Galvenais noteikums sintezatora spēlē – kopā ar instrumentu pavadīt laiku, pašam izzināt un atklāt nebeidzamās kombinācijas un skaņu iespējas.
Vai sintezatora spēlē jātrenējas tikpat daudz, cik ar klasiskajiem instrumentiem?
Tāds sintezators, ko uzreiz iedomājamies: elektriskās klavieres, kurām iespējams pielikt klāt ritmu vai kā interesanti pārveidot skaņu, pilda daudz savādāku funkciju un pieprasa savādāku pieeju kā, piemēram, sintezators, kas no ārpuses izskatās kā daudzu krāsainu vadiņu kamols. Ir sintezatori, kuriem nepieciešamas zināmas tehniskās spējas un veiklība, taču vairums šo instrumentu trenē tieši izdomas “virtuozitāti”. Sintezatora skaņu pasaule ir neizmērojama un nebeidzama, tieši tāpēc tajā jāpavada daudz, daudz laika.
Vienalga, kā pavadi laiku pie jebkura instrumenta – spēlē gammas, skaņdarbus vai improvizē – tas viss palīdz iepazīt instrumentu vairāk un veidot ar to attiecības. Lai labi spēlētu instrumentu, tev tas vienkārši daudz ir jāspēlē, un elektriskie instrumenti nav izņēmums. Piemēram, ja spēlē uz elektriskās vijoles, protams, nebūs vairs jāuztraucas par skaņas projicēšanu telpā, taču neskaitāmas stundas, kas pavadītas, trenējot pirkstu veiklību un lociņa tehniku, tāpat būs nepieciešamas!
Kāpēc spēlēt sintezatoru, ko tas attīsta?
Tā kā šis instruments ir ļoti jauns, vēl nav izstrādājusies un nostiprinājusies sintezatora spēles skola, tā trumpis vēl joprojām ir intuitīvā puse, kurā neeksistē jēdzieni “pareizi” vai “nepareizi”. Sintezatora spēlēšana ir kā saruna, kas mudina ieklausīties, radoši izpausties, izkristalizēt to, kas tev patīk, veidojot savu muzikālo gaumi un skaņu ainavu, tā vedina atrast ko jaunu, domāt loģiski un pie reizes arī meditēt.
Ja rodas vēl kādi specifiski jautājumi, aicinām rakstīt mums uz bernistaba.lsm.lv – mēs meklēsim atbildes!
