LSM.lv vecāku sadaļā mēs publicējām dienas darbiņus - ieteikumus, ko vecāki un vecvecāki var paveikt kopā ar bērniem.
Tagad mēs publicēsim dažādus ieteikumus no pieaugušu cilvēku dzīves - kādas spēles un aktivitātes viņi atceras no savas bērnības.
Aleksandra bērnības stāsts par svētku pusdienām ar “Sitro” un kāršu spēli “Pjaņica”:
“Dzīvojām Rīgā, un reizi nedēļā uz vienu dienu bija jāaizbrauc pie vecmammas māsas vīra un viņa sievas uz Lielvārdi. Notika pasākums ar pussvinīgām pusdienām, ar sarkanu un baltu vīnu. Pusdienās nebija ikdienas ēdiens, bet arī ne obligāti grezns. Rīgā nebija “Sitro” limonādes, ja nemaldos, ražots Koknesē vai Aizkrauklē, ar burbulīšiem, bet tur bija.
Ja slikti uzvedos, man par sodu nepienācās ēdiens, bet balanda, sākumā tiešām nedeva pat zupu, vēlāk, kad visi pārējie jau ķērās pie otrā ēdiena un visi vārdi (vairāk tā nedarīšu utt.) izrunāti, tad, pēc pedagoģiskās pauzes, zupu iedeva, bet bez maizes. Ja nepietika pirmās zupas porcijas - lūdzu, būs otrā, trešā, cik vajadzēs. Bet - bez maizes. Tas palīdzēja.
Pēc tāda soda, parasti jau darot kaut ko, kas nav īsti ieteicams darīšanai, krietni ātrāk parādījās doma – varbūt nevajag?
Pēc pusdienām vidējā paaudze – vecāki - gāja pastaigāties. Lielvārdē skaista apkārtne - veca muižas vieta ar parku. “Lāčplēsis” bija viens no bagātākajiem kolhoziem. Kultūras nams ar restorānu.
Es tajā laikā ar vecmammu un pārējiem spēlēju kārtis. Spēlējot uz galda bija Skrīveru gotiņas, kuras varēja tur nopirkt. Tur bija veikals, kas saucās “bakaleja”. Piena un gaļas veikalos nekas nebija.
Manas bērna pretpadomiskās smadzenes tas mulsināja – kā tā, laukos, kur lauksaimniecība, gaļas veikalā tikai kausēti cūku tauki?
Vecmammas māsas vīrs Aleksandrs plaši svinēja Aleksandrus - ar svecītēm uz palodzes. Viņš cienījamā vecumā joprojām strādāja – apsargāja veikalu – to ar “Sitro”. Kāds viņa draugs strādāja kūpinātavā “Lāčplēsī”, kas piegādāja smalkajām aprindām produkciju, reizēm tur ko varēja dabūt. Man bija seši septiņi gadi, viņš atnāca pie ģeda Sašas ar dāvanu - tur bija tikko kūpināta sivēna gabals, man nogrieza pagaršot. Bija plānots, ka vakarā atnāks pudeles brāļi. Vectēvs dzēra ar pretenziju uz paaugstinātu kultūras līmeni – vienmēr pie galda, ne no pudeles. Kamēr atnāca pirmie viesi – es biju pa gabaliņam jau gandrīz visu apēdis. Kā es dabūju! Tā nebija fiziska ietekmēšana, bet dažus jaunus vārdus es no ģeda uzzināju.
Bērnības atmiņas visu paspilgtina – garšu un krāsas.
Kāršu spēle “Pjaņica”
Spēlē izmanto 52 kārtis. Neievēro krāsas un zīmes, sadala kārtis vienādi visiem spēlētājiem. Spēlē pēc kārtas. Spēlētājs, neskatoties kārti, izvēlas no savām vienu un iedod nākamajam spēlētājam, tas paskatās, ja viņam ir lielāka kārts (vienalga, kuras krāsas), var “nosist”, ja nav, tad paņem kārti sev. Vinnē tas, kas pirmais atdos visas savas kārtis. Spēlē, līdz uzvarētājs atrasts. Mazākiem bērniem jāiemāca kāršu vērtība, citādi nekā sarežģīta.”
