ĪSUMĀ
- Karjeras konsultante Jolanta Priede: Jāļauj jauniešiem pašiem izvēlēties savu nākotnes ceļu.
- Medicīnas inženiere Arta Akurātere-Freiberga: Daudzi cilvēki uzliek sev zīmogu – man jau matemātika un fizika nepadodas.
- Karjeras konsultante: Nereti pat jaunieši atzīst, ka viņiem interesē fizika, bioloģija, bet sekmes šajos priekšmetos ir zemas un padziļinātas izpratnes nav.
- Aptauja: populārākās jomas, ko šobrīd jaunieši izvēlas, ir māksla, kultūra un sports.
- Mamma Ilze, kura ir diplomēta filozofe: Balti apskaužu savu dēlu, kurš izvēlējies eksakto virzienu.
Vecāki neuzspiež profesiju
Bija laiks, kad meistars savu dēlu izmācīja arodā, un tādējādi dzimtā visi vīrieši kļuva par viena amata brāļiem. Ārstu dzimta, fiziķu dzimta, skolotāju dzimta, aktieru dzimta un mākslinieku dzimta… un reizēm šīs tradīcijas turpinās arī šodien, tomēr, kā atzīst karjeras konsultante Jolanta Priede, tas notiek patiešām reti. “Vecāku ietekmi karjeras izvēlē neredzu, un ļoti reti jaunieši, kas nonāk pie manis uz individuālo sarunu, aiziet ar vecāku profesiju padusē,” savās konsultācijās šajā mācību gadā pamanījusi speciāliste.
“Mūsdienu vecāku liela daļa jau saprot, ka jāļauj jauniešiem pašiem izvēlēties savu nākotnes ceļu; nereti vecāki pauž savas vēlmes, novērojumus, bet dara to neuzspiežot.”
Ilze Klapere ir diplomēta filozofe, skolā labi rakstīja sacerējumus un savu profesionālo dzīvi vēlāk saistīja ar darbu žurnālistikā. Viņas vīrs savukārt pēc izglītības ir vācu valodas pedagogs. Varētu teikt, ka abi vecāki pilnīgi “humanitāri”, tomēr dēls Marts izvēlējies gluži citu profesionālo jomu: Martam tagad ir 22 gadi, viņš studē Rīgas Tehniskajā Universitātē informācijas tehnoloģijas. “Dēls mācījās Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā, un tajā vecumā viņam interesēja pilnīgi viss. Viņš bija zinātkārs bērns, un vienādi labi viņam padevās gan mākslas un humanitārie priekšmeti, tostarp valodas, gan matemātika. Manuprāt, liela loma bija tam, ka viņš jau bērnudārzā sāka labi un daudz lasīt un tāpēc lasīja dažādus dabaszinību tematus, kas viņu aizrāva. Jau sākumskolas vecumā viņš pārzināja tādus fizikas likumus, par kuriem man vēl tagad nav ne jausmas. To viņš bija noskaidrojis un iegaumējis intereses pēc. Pamatskolas beigās viņu sāka interesēt tieši matemātika – viņam patiešām matemātika šķita aizraujoša, ko man kā humanitāram cilvēkam tiešām līdz galam grūti izprast.”
Tāpēc loģiski, ka nākamais solis bija stāties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, un vienīgais, ko vecāki tomēr ietekmēja, bija ieteikums apmeklēt sagatavošanās kursus. Tas esot bijis labs ieteikums, jo pats Marts domāja, ka bez šo kursu apmeklēšanas diez vai būtu iestājies, neraugoties uz to, ka bija arī olimpiāžu uzvarētājs.
Vai fiziku var apgūt arī “humanitārais”?
“Daudzi cilvēki uzliek sev zīmogu – man jau matemātika un fizika nepadodas, es esmu “humanitārais” un tāpēc no eksaktajiem priekšmetiem neko nesaprotu,”
uzskata medicīnas inženiere Arta Akurātere-Freiberga, kas strādā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Līdzīgi kā Ilzes dēls Marts, arī medicīnas inženiere Arta Akurātere-Freiberga no pirmās klases bija mācījusies humanitārā virziena skolā, un abas viņas māsas, kuras beigušas to pašu skolu, arī profesijas izvēlējās ar dabaszinātnēm nesaistītās jomās. Arta atzīst, ka viņai pietrūkst eksakto zināšanu sarunās ar viņām: “Māsa tik nosaka: “Es no tām lietām neko nesaprotu”, bet, manuprāt, interesēties var visi, jo, kad sāc interesēties, sāc saprast un vari pieņemt kvalitatīvākus lēmumus. Reizēm, kad mēģinu māsām skaidrot kādu lietu, jūtu, ka viņām nav vēlēšanās ne iedziļināties, ne censties izprast to, kāpēc tā notiek.” Arta pati uzskata, ka darbā un savulaik studijās viņa bija jocīgais humanitārais cilvēks starp eksaktajiem, bet savukārt ģimenes lokā viņa ir tas neparastais eksaktais.
Visus jauniešus un viņu vecākus medicīnas inženiere, kura sākotnēji vēlējās studēt sociālo antropoloģiju, bet, vecāku mudināta, tomēr izmācījās par inženieri, iedrošina:
“Tas ir ok – nesaprast fiziku uzreiz. Diemžēl skolotājiem vairāk patīk tie bērni, kuri saprot, kas savukārt ir akmens skolotāju pusē,
jo tā tiek ietekmēts audzēkņu pašvērtējums, viņiem rodas pašiem priekšstats par sevi – es jau no fizikas neko nesaprotu.”
Robi dabaszinību priekšmetos pandēmijas dēļ
To, ka pašvērtējumam ir būtiska nozīme, izvēloties nākamo studiju virzienu, apstiprina arī karjeras konsultante Jolanta Priede. “Es varu spriest tikai par tiem, kas ir bijuši pie manis uz individuālām konsultācijām, un šajā mācību gadā tie bija aptuveni 200 jaunieši. Jā, tiešām maz ir tādu, kas kā savu nākamo studiju virzienu izvēlētos dabaszinātnes vai fiziku. Ne vairāk par kādiem 5%, iespējams pat mazāk.”
Sarunās ar pašiem jauniešiem karjeras konsultante pamanījusi, ka tā ir aizvadīto divu gadu pandēmijas ietekme.
“Viens no iemesliem, ko es saskatu, kāpēc jaunieši neizvēlas šīs jomas, ir pēdējie divi attālināto mācību gadi, kad, pēc viņu teiktā, pašmācības ceļā bijis grūti apgūt šos priekšmetus,
ko labāk palīdz izprast tieši eksperimenti, laboratorijas darbi, praktiskie uzdevumi. Nereti pat jaunieši atzīst, ka viņiem interesē fizika, bioloģija, bet sekmes šajos priekšmetos ir zemas un padziļinātas izpratnes nav. Vēl viens iemesls, ko saklausu sarunās, ir ne visai pozitīvs kontakts ar konkrēto priekšmetu skolotājiem.”
Populārākie studiju virzieni – māksla, kultūra, sports
Atgriežoties pie tā, vai un cik lielā mērā vecāki ietekmē savu bērnu profesijas izvēli, tad konsultante novērojusi, ka tāda situācija kā noteicoša, dominējoša viņas praksē varētu būt aptuveni 5% gadījumu. Eksperte stāsta, ka nesen Valsts Izglītības attīstības aģentūras organizētajos kursos iepazinusies ar aptaujas rezultātiem. Aptaujāti četri tūkstoši jauniešu vecumā no 7. līdz 12. klasei.
“Populārākās jomas, ko šobrīd jaunieši izvēlas, ir māksla, kultūra un sports. Diemžēl pie "antijomām" ierindojās arī vides zinātne,”
uzsver Jolanta Priede.
Mūsdienās ir gana daudz to profesiju, kas jauniešiem tiek piedāvātas, bet kuras vecāku jaunībā vēl nemaz nebija profesiju klasifikatorā. Tāpēc vecāku ietekme mūsdienās ir tik maznozīmīga. Tam piekrīt arī žurnāliste Ilze Klapere, kura neuzskata, ka bērni manto no vecākiem to vai citu profesionālo ievirzi: “Man ir divi bērni, kuri jau paši savā starpā ir tik atšķirīgi, skaidrs, ka arī no vecākiem bērns atšķiras savās prasmēs un talantos. Meita, piemēram, nelasa grāmatas tik daudz, kā to savulaik darīja brālis un arī es un tētis. Meitasprāt, grāmatās ir par maz bilžu un par daudz tekstu.” Toties daudzi vecāki, kā uzskata mamma Ilze, reizēm pārvērtē savu ietekmi uz bērniem. “Bērni ir paši par sevi, un var tikai pabrīnīties, no kurienes viņiem radusies tā vai cita interese, prasme, talants, jo vecākiem tā nemaz nav piemitusi.”
Ilze ir allaž bijusi humanitārais cilvēks, tomēr tagad viņa nedaudz nožēlo savu izvēlēto karjeras ceļu: “Ja cilvēks ir dzimis ar humanitārām dotībām un radošo talantu, tas nekur nepazudīs visu dzīvi, taču, ja matemātiku skolā nemācies, tad vienkārši tas paliek kā robs zināšanās. Piemēram, man vidusskolā nebija ne ķīmijas, ne fizikas, jo biju izvēlējusies vieglāko – humanitāro – virzienu. Domāju, ka man vajadzēja iet matemātikas klasē, jo tā nebija, ka es nemaz nesajēdzu, kaut arī nebiju spīdoša. Ar šodienas acīm uzskatu, ka tieši to, kas man nepadevās spīdoši, vajadzēja papildus stiprināt.
Jā, šajā ziņā varu arī teikt, ka pat balti apskaužu savu dēlu, kurš izvēlējies eksakto virzienu.”
