“Sports ir tas, kas mums devis pacietību, izturību, mērķtiecību,” Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” atzīst Vilki.
Kaspars nāk no sportiskas ģimenes un ar kāpšanas sportu nodarbojas jau ilgus gadus. Viņš ir gandarīts, ka šogad kāpšanas sports ir iekļauts arī olimpisko spēļu programmā. Latvijas pārstāvji gan nestartēs, taču viņš pārliecināts, ka pēc četriem gadiem Parīzē arī Latvija iesaistīsies cīņā.
Kasparam patīk arī alpīnisms un došanās kalnos, kas ir pavisam kas cits nekā kāpšanas sports.
“Tā ir iespēja pavadīt labi laiku, apskatīt pasauli no augšas. Svaigais gaiss, vēja sajūtu noķert, ieiet mākoņos, tā ir forša sajūtas. Tas mums patīk. Bērniem arī patīk,” atzīst Kaspars.
Santa ir pedagoģe bērniem ar īpašajām vajadzībām, trenere kāpšanas sportā un alpīnismā. Arī bērnus ar īpašām vajadzībām viņa iesaista kāpšanas sportā. Santa atzīst, ka šobrīd gan vairāk viņa ir mamma.
Uz kāpšanas sportu jau pusaudzes gados viņu aizvedusi draudzene un uzreiz iepaticies. Tur arī iepazinusies ar Kasparu.
Trīsgadnieka Edvarda pirmā virsotne
Kāpšanas sportā ir iesaistīti arī abi Vilku ģimenes bērni – trīsgadnieks Edvards jau bijis iesiets sistēmās un sasniedzis savu pirmo virsotni, kāpjot īstās klintīs, ne tikai treniņā zālē. Santa stāsta, ka kāpt klintīs puika pat bijis vairāk motivēts nekā treniņzālē.
“Bija gandarījums pašam, kad sasniedzis savu topu, uzkāpis līdz augšai,” stāsta Santa.
Lai arī Edvards jau iekarojis savu pirmo īsto virsotni, vecāki vērtē, ka mazā Marta ir azartiskāka un drošāka. Edvards viņas vecumā vairāk skatījies un vērojis, māsa jau ir gatava kāpt pa sienu.
Santai un Kasparam nešķiet nekas neparasts arī tik mazus bērnus iesaistīt kāpšanā.
“Ņemam bērnus līdzi un treniņiem, viņi dzīvojas apkārt. Edvards skatījās, analizēja, tagad viņš jau spriež un ir viedoklis par to. Viņš jau var pateikt, kur jāliek kāja, kur jāliek roka,” atklāj Kaspars. “Nespiežam, lai kāpj. Ļaujam brīvi caur rotaļām un spēlēm lai darbojas.”
“Arī es un Santa vairāk esam bērniem disciplīnu iemācījuši zālē, viņi zina, kur drīkst iet, kur nevajag iet,” vērtē Kaspars. Viņš arī uzskata, ka
bērniem, ja arī viņi neizvēlēsies šo konkrēto sporta veidu par savējo, noteikti veidojas sportiskais azarts, degsme un cīņas spars. Viņi ir azartiskāki.
“Arī disciplinētāki, jo redz zālē, kā trenē citus, un ievēro noteikumus,” vērtē Santa.
Rokasgrāmata kāpējiem
Santa kopā ar savu bakalaura darba vadītāju Ingu Liepiņu sarakstījusi grāmatu “Kāpšanas sports. Teorija un prakse”, kas ir pirmais šāda veida materiāls latviski.
"Centāmies apvienot pamatus, kā labāk trenēties, lai varētu pēc iespējas vairāk iepazīt kāpšanas sportu, un aplūkojām arī kā olimpisko sporta veidu," Santa.
Kaspars, kurš pats ikdienā trenē arī labākos Latvijas jaunos kāpējus, teic – tā ir sievas atgriešanās no 100% mammas lomas pie sporta.
Santa atzīst, ka grāmata tapusi uz miega rēķina, jo rakstīta laikā, kad Marta bija pavisam maza. Bieži rakstīts nakts stundās, jo, kad Marta nomodā, nevarēja rakstīt.
Sarunas laikā top arī Vilku iecienītā lazanja, kuras gatavošanā iesaistās arī abi bērni.
Sastāvdaļas. 700 g liellopu gaļas, iepakojums lazanjas plāksnīšu, viena paprika, viens liels burkāns, tomātu pasta, siers, saldais krējums
Pagatavošana. Uz pannas apcep malto gaļu. Sarīvē burkānu, sagriež papriku un dārzeņus, pievieno gaļai uz pannas. Vēl pacep un pievieno tomātu pastu un nedaudz saldo krējumu. Lazanjas plāksnītes uz brīdi iemērc verdošā ūdenī. Kantainā karstumizturīgā veidnē veido kārtojumu – apakšā liek kārtu izmērcēto plāksnīšu, tad gaļas masu, ko pārklāj ar sava iecienītā siera šķēlēm, un atkal nosedz ar plāksnītēm. Tā turpina, līdz pietiek izejvielu. Virskārtu pārkaisa ar rīvētu Parmas tipa sieru. Cep cepeškrāsnī 180 grādos 30-40 minūtes.
Sapņu māja
Pagājušos Ziemassvētkos Vilki pavisam pārcēlušies uz pašu celto māju. Jā, tā ir viņu sapņu māja, kuru paši vispirms uz papīra izplānojuši, zinot, kādu gribētu katru telpu. Tad savas ieceres iedevuši arhitektam, kurš teicis – pacīnīsimies un būs. Turklāt māju viņi uzbūvējuši paši.
“Mūsu ģimene bija mūsu brigāde,” atklāj Santa.
Un divu gadu laikā māja bijusi tik gatava, lai tajā varētu ievākties un dzīvot.