Pasaules Veselības organizācija (PVO) rekomendē zīdaini līdz sešu mēnešu vecumam barot tikai ar mātes pienu. Turklāt zīdīšanu iesaka turpināt līdz pat divu gadu vecumam vai pat vēlāk. Tajā pašā laikā mazāk nekā puse (44%) no jaundzimušajiem visā pasaulē pirmajos dzīves mēnešos pārtiek tikai no mātes piena. Avots.
Latvijas Zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācijas dibinātāja un zīdīšanas konsultante Sandra Lase norāda, ka
tikai 3–5% māmiņu kā pasaulē, tā arī Latvijā fiziski nespēj nodrošināt bērnam pienu pilnā apjomā. To var ietekmēt hormonālie traucējumi vai problēmas ar piena dziedzeriem.
Bet ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa atklāj, ka Latvija pasaules kartē izceļas ar to, ka, ja sieviete zīda, tad viņa to dara salīdzinoši īsu laiku. Iemesli esot dažādi: “Es domāju, ka viens no pamatiemesliem ir tas, ka sievietes nesaņem pietiekami daudz profesionāla atbalsta un palīdzības. Jo tas nav pašsaprotami, ka visām sievietēm zīdīšana notiek tā, uzreiz – bez sāpēm un problēmām.”
Psiholoģe Diāna Zande stāsta, ka daļai māmiņu zīdīšanas laikā pamatīgs izaicinājums var būt dažādas iepriekš neatrisinātas emocionālas traumas. “Ārkārtīgi daudz sieviešu ir piedzīvojušas bērnībā vai pusaudža gados, vai pat pieaugušā vecumā situācijas, kuru dēļ viņas vai nu nevar izjust savu seksualitāti, vai arī barot bērnu ar krūti. Un to nevar vienkārši piespiest pārvarēt tā, ka liec bērnu pie krūts un viss!”
Līdzīgās domās ir arī Vita Kalniņa: “Sieviete brīvprātīgi piedāvā savu ķermeni. Vienkārši sakot - izmantošanai ar labu nolūku. Viņas ķermenis tiek izmantots, lai bērns būtu paēdis, priecīgs, apmierināts. Ja sieviete ir psihiski, fiziski, emocionāli vesela un viņai nav kādas iepriekšējas sāpīgas, traumatiskas un nepārstrādātas pieredzes, viņa patiešām to var arī izbaudīt. Savukārt, ja viņai jau ir kāda pretestība tajā, tad, ja mēs viņas ķermenim vēl spiedīsim ko darīt, tad mēs būtībā – izdarām ko? – mēs viņu retraumatizējam.”
Ģimenes psihoterapeite arī pieredzējusi, ka vēl viens iemesls, kāpēc daļai māmiņu neizdodas zīdīt, ir tas, ka dzemdību laikā bija nepieciešamas kādas medicīniskas manipulācijas, kuru rezultātā jaunajai māmiņai rodas sajūta, ka viņai kaut kas it kā neizdevās: “Viņas [dzemdībām] iziet cauri ar sajūtu, ka viņu ķermenis kaut ko nav spējis. Ka neizdevās dabiskā veidā. Un ar šo sajūtu sievietēs bieži vien rodas šaubas, vai sanāks zīdīšana. Viņai [zīdīšana] arī bieži vien sanāk grūtāk, jo arī bērniņam ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai ar zīdīšanu kas sanāktu. Līdz ar to tā bieži vien ir tāda ķēdīte. Protams, ir arī veiksmes stāsti, kur pēc akūtiem ķeizargriezieniem pat ļoti labi mammām sanāk barošana ar krūti, bet, tomēr – jo vairāk ir šīs iejaukšanās, jo grūtāk tas ir.”
Kādi ir risinājumi?
Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka mamma, kurai nesanāk zīdīt, nav slikta māte. Psihoterapeite Diāna Zande aicina saprast, ka situācijas mēdz būt ļoti dažādas: “Ir situācijas, kur šī zīdīšana ir cīņa par katru piena pili, un dažreiz mammas padodas. Un atkal ir situācijas, kur viss sanāk. Un tās mammas nav īpašas varones – viņām vienkārši viss sanāca viegli.”
Otrkārt – ir svarīgi laikus sagatavoties gan dzemdībām, gan arī bērna zīdīšanai. Zīdīšanas konsultante Sandra Lase skaidro, ka pienācīga gatavošanās nenozīmē tikai to, ka jaunā māmiņa noskatās kādu filmu, lai saprastu, kā notiek dzemdības vai zīdīšana: “Gatavošanās ir, kad es nonāku kontaktā ar savu ķermeni, es iepazīstu to, es saprotu, kā ar to darboties tad, kad ir kādas sāpes. Daudzas sievietes nesadarbojas ar savu ķermeni – viņas vienkārši gaida no ķermeņa kādu mistisku rezultātu. Un tas, protams, ir gan dzemdībās, gan arī pēc tam – zīdīšanā.”
Turklāt ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa mudina izglītoties un sagatavoties ne tikai mammas, bet arī tētus. Tieši tēvs visbiežāk esot tas cilvēks, kurš ģimenē ienes piena maisījumu. Viņam paliek ļoti žēl savas sievietes un viņš nolemj – ko nu mocīsies, ir taču piena maisījums: “Un viņš, protams, grib tikai labu. Bet tas ir arī pētījumos pierādīts, ka, jo izglītotāki viņi par to [zīdīšanu] ir, jo vairāk viņi var savu sievieti atbalstīt un jo ilgāk viņa arī zīda.”
Tāpat svarīgi ir arī izvērtēt sava bērna prioritātes. “Mēs ļoti ilgi nodarbojamies ar to, kādas lietas jāpērk bērnam, piemēram, ļoti rūpīgi pārdomājam bērnu ratu iegādi,” stāsta psihoterapeite Diāna Zande, “Es iztēles acīm redzu, kā mammas un tēti meklē labākos ratus mazulim. Tad es varu teikt, ka tam bērniņam ir pilnīgi vienalga, kādos ratos gulēt. Jo tie, kas ir nopērkami veikalā – tie visi atbilst funkcijai, kas ir bērna pārvadāšana ratos. Ratiņi – tie pēc būtības ir svarīgi vecākiem. Bet tas, ko mazulis ēdīs, tas viņam ir fizioloģiski svarīgi. Tā ir patiešām vērtība, jo dažādos veidos ieliek pamatus bērna veselīgai attīstībai dažādos. Tāpēc es rosinu vecākus vairāk pievērsties bērna pamatvajadzībām un mazāk dažādiem ārējiem atribūtiem. Jo bērns nav atribūtu kopums. Bērns ir dzīva būtne, kurai vajag to, ko tai vajag.”
Bet, ja nu zīdīšana nesanāk, zīdīšanas konsultante Sandra Lase mierina, ka vienmēr var izskatīt arī jauktās ēdināšanas iespēju – tas ir, kad izmanto daļēji mātes pienu un arī maisījumu: “Jo arī tad, ja mamma nespēj producēt [pienu] pilnā apjomā, tad var izmantot vismaz tik, cik ir. Jo arī tā tomēr būs liela vērtība bērnam. Dažkārt pēc pirmajām grūtībām sanāk tā, ka nolaižas rokas. Tāpēc jāatceras, ka var meklēt palīdzību, var meklēt risinājumus. Ja nepamēģināsi – nezināsi.”
