ĪSUMĀ:
- Covid-19 attālinātais mācību režīms septiņus gadus vecu bērnu psihoemocionālo attīstību ietekmē negatīvi, jo nav iespējas apgūt nepieciešamās dzīves prasmes, tikties ar klasesbiedriem.
- Svarīga ir arī skolas kā jaunas dzīves telpas uztvere un izzināšana, kas nosaka gan uzvedības, gan saskarsmes normas un attiecības.
- Bērna gatavību skolai nosaka ne tikai zināšanas, bet arī fiziskā attīstība, psihoemocionālais attīstības līmenis un bērna pašvērtējums, sevis apzināšanās ģimenes un pasaules kontekstā.
- Bērna gatavību skolai iespējams noteikt tikai un vienīgi vērtējot bērnu individuāli;
- Labākais, ko darīt bērna labā vasarā – izmantot Covid-19 ierobežojumu mazinājumu, ļaut iesaistīties individuālās un komandas rotaļās un nodarbēs.
- Nepieciešams iesaistīt bērnu ģimenes lēmumu pieņemšanā un iespēju robežās respektēt viņa domas!
Covid-19 situācijas ietekme uz pirmsskolēniem
“Lsm.Lv.” rakstu sērijā izzinās Covid-19 situācijas sekas bērniem līdz skolas vecumam, apkopos ekspertu viedokļus par šīs situācijas ietekmi uz bērna emocionālo attīstību, publicēs speciālistu ieteikumus vecākiem.
LSM.lv redakcija turpina rakstu sēriju par Covid-19 ierobežojumu ietekmi uz pirmsskolas vecuma bērnu psihoemocionālo stāvokli. Septiņi gadi ir vecums, kurā bērns jau sagatavots skolai un šis lielais notikums vai nu ir pienācis, vai tūlīt būs klāt.
Attālinātais režīms un pirmklasnieki
Kā LSM.lv redakcijai apgalvo Iveta Gēbele, radošā psiholoģijas centra "Ģimenei" psiholoģe, Junga psihoterapijas speciāliste apmācībā, Covid-19 ierobežojumu radītā situācija no pirmsskolas vecuma grupām septiņgadniekus – pirmklasniekus – ietekmē vissliktāk. Kāpēc tā? “Mācību vielu bērns var apgūt gan attālināti, gan mājmācībā, bet
bažas ir par pirmklasniekiem, kuriem attīstības uzdevumi ir saistīti ne tikai ar mācību vielas apgūšanu, bet ar vairāku citu jaunu dzīves uzdevumu apgūšanu, kuri attālinātās mācīšanās dēļ nav iespējami vai stipri ierobežoti.
Tas ir jauns dienas režīms, attiecības ar skolotāju kā ar jaunu, vēlams stabilu piesaistes personu, attiecības ar klasesbiedriem u.c. Svarīga ir arī skolas kā jaunas dzīves telpas uztvere un izzināšana, kas nosaka gan uzvedības, gan saskarsmes normas un attiecības,” saka Gēbele.
Vai gatavs skolai? Vērojiet bērnu!
Lai saprastu pārmaiņas septiņgadnieku dzīvē, jāņem vērā viss, ko tās ietver: fiziskas pārmaiņas (kas septiņu gadu vecumā ir nākamās būtiskākās kopš trīs gadu vecuma), sociālā statusa pārmaiņas (jo bērns no mazā, aprūpējamā kļūst par skolēnu, kam pašam arī jāpieņem lēmumi) un arī psiholoģiskās pārmaiņas – septiņgadnieks, saskaņā ar Valsts izglītības satura centra materiāliem par bērna attīstību, “sāk arvien labāk apzināties sevi un savas spējas; draudzējas ar citiem bērniem; labprāt piedalās komandu spēlēs; vecākus un skolotājus uzskata par autoritātēm; piedalās ģimenes pasākumu plānošanā”.
Piemēram, Rīgas Valdorfa skolā pirms bērna uzņemšanas pirmajā klasē notiek bērna, vecāku un skolas psihologa individuāla saruna, kurā tiek novērota ne tikai bērna lasīt un rēķināt prasme, bet arī loģiskā domāšana, atmiņa, fiziskā attīstība. Tas gan nenozīmē, ka bērnam nepieciešama īpašu vingrojumu apgūšana. Tiek pārbaudīts, vai bērna ķermenis ir gatavs skolas režīmam, un ir daži kritēriji, kurus nav iespējams apiet, lai kā spiestu, mācītu bērnam burtus vai ciparus. Piemēram, vai sākusies piena zobu nomaiņa ar kaula zobiem, cik stabili bērns lec uz vienas kājas, vai bērns spēj ar labo roku, sniedzoties pāri galvai, aizsniegt kreiso ausi, kā viņš vai viņa izjūt un uztver ģimeni un pasauli un sevi tajā, un daudz citu parametru.
Vecāki bieži skatās uz šīm pārmaiņām pārāk vienkāršoti un kā galveno kritēriju vērtē tikai bērna zināšanas, kas dažos gadījumos jau četru un piecu gadu vecumā būtu atbilstošas pirmajai klasei.
Bet pat tādā gadījumā ir jānovērtē, vai bērns ir gatavs strādāt komandā, pieņemt skolotājas autoritāti, sēdēt solā, koncentrēties, pievērsties uzdevumam noteiktā laikā un apgūt mācību vielu.
Pieredzē dalās māmiņa Simona Čaupala: “Manam dēlam ir seši gadi, septiņi gadi būs decembrī. Mūsdienu pasaule ir nežēlīga bērnam, lasīt un rēķināt – tas, manuprāt, nav galvenais, galvenais ir bērna pašpārliecība, apziņa, ka tu vari, ka tu esi gatavs, ka tu vari izdzīvot sistēmā, palīdzēt pats sev. Bērnudārza vidē apmācība ir citāda, tur rūpējas par bērniņu, pielāgojas viņam. Vērojot bērnu, uzskatu, ka manam dēlam zināšanu pietiek, bet viņam nepieciešams vēl viens gads, lai iegūtu pašapziņu attiecībā pret lielo pasauli. Vēl vienu gadu bērnudārzā, ejot ģimenes grupā, viņam būs iespēja “būt lielajam” bērnam, mācīties atbildības izjūtu, mācīties apzināties sevi. Turklāt tas varbūt samazinās iespēju, ka viņam 1. klasē būs jāmācās attālināti.”
Spēja koncentrēties uzdevumam noteiktā laikā ir viena no būtiskākajām skolā apgūstamajām prasmēm. No LSM.lv redakcijas aptaujātajiem vecākiem novērots, ka, mājās apgūstot zināšanas, biežāk vecāki pieskaņojas bērna ritmam, nevis otrādi. Attiecīgi, prasme koncentrēties uzdevumam tad, kad tas ir nepieciešams, paliek novārtā. Izglītības ministrija rekomendē kritērijus, kas būtu jāievēro bērniem attālināto mācību laikā: iekārtot speciālu vietu bērna mācībām, kur ir iespējams sēdēt ergonomiski pareizi, regulāri vēdinātās telpās, izmantojot darbspējīgas ierīces, kas ir drošas un aprīkotas darbam tā, lai stundu laikā nebūtu tehnisku problēmu, protams, arī ievērot dienas režīmu. Bet jau tas vien, ka šādi kritēriji eksistē, parāda, ka septiņgadniekam un viņa vecākiem ir vesela kaudze ar risināmiem jautājumiem, kas vispār neattiecas uz to, kas ir šī vecumposma attīstības fundaments.
Iedomājoties, kā justos pieaugušais, kuram būtu jānomaina profesija, sociālais stāvoklis sabiedrībā, jāapgūst pilnīgi jaunas zināšanas, jāiemācās pasaule redzēt citādi, paralēli pārdzīvojot būtiskas fiziskas pārmaiņas ķermenī,
kļūst mazliet saprotamāk, ka septiņus gadus vecam bērnam arī bez Covid-19 ierobežojumiem ir daudz nezināmā, ar ko tikt galā!
Gribu mācīties klātienē!
Kā attālinātajā režīmā jūtas pats bērns, un kā palīdzēt turpināt psihoemocionālo attīstību? Par skolas gaitām LSM.lv redakcija jautā pirmās klases skolniecei Lotei.
Vai atceries, kā gāji skolā?
Lote: Varbūt atceros.
Vai atceries, kad tu patiešām gāji uz skolu klātienē, uz savu klasi?
Lote: Ā, to es noteikti atceros! Man patīk mīļi bērni un mīļa skolotāja. Man patika arī starpbrīdis, tad es varēju padomāt, sakārtot somu. Ja gribēju, varēju paņemt burtnīcu un izpildīt mājas darbus, ja negribēju, varēju nepildīt, bet pabeigt darbiņu mājās.
Vai tev patika mācīties attālināti?
Lote: Nē, nepatika.
Kāpēc nepatika?
Lote: Nepatīk, jo raustās internets un pazūd skaņa, visādas nepatīkamas lietas, kāds kaut ko ieraksta čatā, traucē.
Vai tu gaidi nākamo mācību gadu?
Lote: Ļoti gaidu! Tikai ceru, ka varēs mācīties klātienē. Attālināti man nepatīk. Nepatīk arī, kad visiem izlādējies telefons, nevar nosūtīt skolotājai darbiņu! Klātienē var darbiņu vienkārši iedot rokās. Tas man patīk.
Lotes atbildes atspoguļo daudzu bērnu un vecāku viedokli. Vēlmi pavadīt laiku klātienē skolā, bērnu vilkmi un gatavību šim procesam, kā arī attālināto mācību lielās atšķirības un it kā sīkās, bet tomēr būtiski traucējošās atšķirības no mācībām klātienē. Nav jēgas un vajadzības sūkstīties un vainot apstākļus, kuros nonākusi visa pasaule, bet ir jēga apsvērt un izdarīt labāko bērniem, lai attālinātais režīms būtu pēc iespējas mazāk kaitējošs mūsu septiņgadīgajiem bērniem.
Kā visefektīvāk mazināt Covid-19 ierobežojošo apstākļu ietekmi uz septiņgadīgu bērnu?
Cerības, ka septembrī mācības klātienē atsāksies un turpināsies līdz pat mācību gada beigām, samazinās ar katru dienu. Valdības un Izglītības ministrijas klusēšana par nākamā mācību gada norisi tomēr vieš šaubas, ka viss notiks pēc labākā iespējamā scenārija. Gausie potēšanas tempi, kas rada neskaidrības attiecībā uz pedagogu iespējām mācīt bērnus klātienē, ilūziju par atgriešanos pirmskovida režīmā mazina no dienas uz dienu. Bet mūsu septiņgadīgie bērni sagatavošanas grupās un skolu pirmajās klasēs aug un attīstās neatkarīgi no tā, kas notiek pasaulē.
Kā ir iespējams zināt labāko bērna pilnvērtīgai psihoemocionālai attīstībai un palīdzēt viņiem? “Būtu jācenšas rast iespējas skolas gaitas uzsākt klātienē, bet pirmsskolas iestādē var ļaut izvērtēt katra bērna un katras ģimenes situāciju pēc iespējas individuāli. Jaunā situācija ir ieviesusi savas korekcijas, kas liek un ļauj mums, pieaugušajiem, kļūt elastīgākiem gan attiecībā pret sevi, gan pret bērniem,” komentē psiholoģe Iveta Gēbele. Te nu tiešām ir vieta improvizācijai, piedevām mācības klātienē vēl joprojām nav garantētas, lai arī vecākiem jau pavasarī bija jābūt skaidram, vai bērns tiks laists uz skolu vai nē.
Ko tad vēl var pagūt darīt bērnu labā? Šobrīd, kamēr vasara vēl rit pilnā sparā un Covid-19 ierobežojumu slogs ir nedaudz atslābis, pats labākais, ko vecāki un ģimene var darīt bērna labā, ir “rast iespēju bērnam kontaktēties ar vienaudžiem, pavadīt laiku ne tikai individuālās, bet arī komandas rotaļās. Iesaistīt bērnu ģimenes notikumu plānošanā, uzklausīt viņa, viņas viedokli un tiešām iespēju robežās realizēt! Nevajag uztraukties par nereālām prasībām, uzticieties savam bērnam, viņa spriešana var jūs pārsteigt! Vēl joprojām notiek vasaras nometnes, šogad piedāvājums bija īpaši plašs, un neatkarīgi no nometnes tēmas tās sniedza iespēju komunicēt un darboties komandā, kā arī sabalansēt pašapziņu. Rotaļas un nodarbības veicinās bērna spēju un prasmi socializēties, komunicēt ar vienaudžiem. Bet iesaiste ģimenes lēmumos vairos bērnā atbildības izjūtu un pilnveidos pašapziņu. Parādīs, ka viņa viedoklim ir nozīme – tas palīdzēs vairot ticību saviem spēkiem, kas, uzsākot skolas gaitas, ir ļoti nepieciešama gandrīz jebkura uzdevuma veikšanai,” skaidro pirmsskolas bērnu pedagoģijas eksperte Anita Šaicāne.
LSM.lv redakcija aicina atlikušās vasaras nedēļas izmantot lietderīgi, lai smeltos spēku jaunajam mācību gadam, vienalga, vai plānots iet bērnudārzā vai skolā.
