Kāpēc nevajag pildīt mājasdarbus bērna vietā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pieredzē pārbaudīts, ka vecāki bērnu vietā pilda mājasdarbus, jo viņi negrib, lai par viņiem domā kā par sliktiem vecākiem, kas nevar nodrošināt, ka bērni izpilda elementārus mājasdarbus, pauda Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors Oskars Kaulēns. Šāda vecāku rīcība bērnā audzina bezpalīdzību, tās sekas ir ilgstošas.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

 

Vecāki pilda mājasdarbus bērnu vietā arī tāpēc, ka viņiem nav pacietības: “Tas ir ļoti svarīgi –

mums nav laika, ko veltīt bērniem un ar viņiem kopā sēdēt un pildīt mājasdarbus, un es redzu, ka viņiem sagādās grūtības šis uzdevums, es vienkārši eju vieglāko ceļu un ātrāk to izdaru.

Jautājums ir par ilgtermiņa sekām. Ja mēs visu laiku savu bērnu pieradinām, ka pieaugušais dara kaut ko manā vietā, vecākiem ir jāapzinās, ka citu grūtību situācijā pirmais, pie kā viņš vērsīsies, būs vecāki. Un tas nenotiek tā, ka, piemēram, 9. vai 12. klasi pabeidzot, bērni automātiski pārstāj prasīt, lai vecāki palīdz risināt viņu lietas. Tas velkas ļoti, ļoti ilgi uz priekšu.

Jautājums ir: vai mēs gribam, lai bērni šaurajā nabas saitē karājas līdz 20+ gadiem?

Un mājasdarbi, protams, nav vienīgais, bet viens no elementiem, kas var palīdzēt pagrūst iemācītās bezpalīdzības virzienā. Bet vienas receptes nav. Tāpēc es ļoti daudz runāju par to, ka pieaugušajiem ir jāsāk ar sevi. Jāsaprot, kāpēc es to daru? Kas ir tas patiesais motīvs? Ja es zinu šo motīvu, tad es varu kaut ko darīt.”

Iespējams, vecāki tā grib pasargāt bērnu no neveiksmes.

Viena no bezpalīdzības iezīmēm – jebkurā situācijā, kur ir kādas grūtības, pirmkārt, vaino kādu citu.

“Ja es vēstures pārbaudes darbā dabūju trijnieku, pirmais vainīgais ir skolotājs, jo viņš muļķības prasa, un vispār, kas tas tāds ir? Vēsture vispār ir briesmīgs priekšmets, un kāpēc man to vajag? Mamma arī teica, ka vēsture ir pļāpājamais priekšmets, kā var vispār trijnieku dabūt? Ko te skolotājs grib?” ar piemēriem situāciju raksturoja Kaulēns.

Tiklīdz mēs redzam situāciju, kur vainojam kādu citu, pirms mēs esam pajautājuši sev, vai es esmu visu izdarījis? Tas ir pirmais simptoms, kur var redzēt iemācītu bezpalīdzību.

Otra lieta – klasiska izvairīšanās no jebkādas papildu lietu darīšanas, kas tevi var aizvest pie labāka rezultāta. “Četrinieks ir, man pietiek!” Skaidrs, lai dabūtu astotnieku, ir mazliet jāpiepūlas, būs jādara vairāk, tās būs papildu pūles, tā būs nestandarta situācija, un, ja es esmu iemācīts būt bezpalīdzīgs, tad es visiem esmu iestāstījis, ka četri ir pieņemami, kaut gan patiesībā saprotu, ka nav. Bet skolēns nav gatavs papildus ko darīt, lai iegūtu rezultātu.

Pamatā ir bezpalīdzība, jo bērni ilgstoši atrodas situācijā, kur viņi neiegūst pārliecību par savām spējām. Svarīgi pamanīt mazās uzvaras, saprotot, ka tas, kas pirms laika nesanāca, tagad sanāk. Tā pa soļiem bērnam rādīt, ka pārmaiņas notiek, ja tu ieguldi darbu, nav jāmeklē citi pieaugušie, kas atrisinās situāciju tavā vietā.

Uzziņai:

Konferencē "Ģimenes dzīvesspēks: pieredze, pieņemšana un atbalsts" skars aktuālas ģimenes attiecību, izaugsmes, izglītības un šī brīža notikumus atspoguļojošas tēmas, par kurām konferencē runāja zinoši un pieredzējuši eksperti. Tiešsaistes konferenci organizjēja Latvijas Radio 1 raidījums "Ģimenes studija", atzīmējot Starptautisko ģimenes dienu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti