Kāpēc māsai nav krāniņa? Vecāki atbild uz bērnu intīmiem jautājumiem

Bērna vecums līdz četriem gadiem ir laiks, kad bērnam ir interese uzzināt visu par ķermeni. Ar mazākiem bērniem vecāki var bez kautrēšanās, vienkārši un atklāti runāt par bērnus interesējošiem intīmiem jautājumiem. Sešgadnieki jau sajūt intimitātes robežas un var kautrēties.

Kā ar bērnu runāt par intīmiem jautājumiem

Portāla “Lsm.lv” sadaļā vecākiem un bērniem publicējām padomrakstu sēriju - vecākiem ar bērniem runāt par ķermeni, intīmiem jautājumiem, seksualitāti.

 

Jau rakstījām par vecāku atbildību bērnu seksuālajā audzināšanā un par vecāku bērnībā iegūtās pieredzes nozīmi sarunā ar bērnu.

Ko noteikti nedarīt

Vecāki nedrīkst nokavēt atbildes uz bērna jautājumiem; savlaicīgi izstāstītas lietas palīdz bērnam saprast ķermeni, citādi bērnam paspēs kāds četrgadnieks bērnudārzā pastāstīt savu versiju par dažādiem jautājumiem un vēl pastāstīs, ka par to runāt ir slikti un nepieklājīgi.

Tad gan būs bēdīgi, ja bērns pārstās uzdot jautājumus, jo būs sapratis, ka par ķermeni jautāt ir slikti, par to ir jākaunas.

Vecākiem jāatceras viens svarīgs likums – nestāstīt bērnam vairāk, nekā bērns prasa.

Ja vecāki stāsta vairāk, nekā bērns spējīgs uztvert, tad ar tādu informāciju bērnu var gan iebaidīt, gan kaunināt, bērns vēlāk negribēs uzdot jautājumus, baidoties no iepriekš pieredzētām emocijām.

Bērnam nepieciešams laiks informācijas apgūšanai. Ar vienu informāciju bērns dzīvos trīs nedēļas, tad viņam radīsies jauns jautājums, uz kuru vecākiem bērnam saprotamā veidā jādod atbilde. Lai nepārcenstos ar atbildi, vecākiem pēc jautājuma uzdošanas būtu jāpajautā bērnam, ko viņš par to jau zina, tas varētu palīdzēs saprast vēlamo atbildes apjomu.

Ja trīsgadnieks grib zināt, kur vecāki viņu dabūjuši, tad nevajag uzreiz meklēt video ar bērna ieņemšanu un piedzimšanu, tas mazajam būs par daudz.

Ja atbildot uz jautājumiem, vecākiem ir stress, bērni to jutīs un nodomās, ka pajautājuši ko nepiedienīgu, izdarījuši ko sliktu.

Tāpēc ieteicams sagatavot atbildes jau savlaicīgi, bieži atbilde ir tikai viens teikums.

Visbiežāk tieši bailes, ka bērns var nevietā ko pajautāt, pastāstīt vai izteikt, kas divdomīgā situācijā var novest visu ģimeni, attur vecākus no sarunas ar bērnu vai pat liek apslāpēt bērna vēlmi izzināt savu ķermeni. Vecākiem ir jāmāca bērniem uzvedības normas, kuras ir pieņemtas sabiedrībā, un jāvērš bērna uzmanība uz situācijām, kurās viņš rīkojas pretēji sabiedrībā pieņemtajām normām.

Kāpēc man ir krāniņš, bet māsai nav?

Vecākiem jāzina un jāievēro:

Bērniem apmēram trīs gadu vecumā būtu jāapzinās zēnu un meiteņu ķermeņu atšķirības.

Ir vīrieši un sievietes, un bērnam jāsaprot, kā abi dzimumi atšķiras. Ja meitenes interesē, kā izskatās viņu dzimumlocekļi, viņas uzdod jautājumus un izsaka minējumus, varat iedot spoguli, lai apskatās. Citādi sanāks, ka bailes no sava ķermeņa ir tik lielas, ka tikai pusaudža gados vannasistabā pavisam lielā slepenībā meitene cenšas izpētīt, kas viņai tur lejā atrodas.

Tas ir bērna ķermenis, ļoti labs ķermenis, interesē par to nav nekā nosodāma.

Lai varētu atbildēt uz bērna jautājumiem, ja nepieciešams izprovocēt bērnu uz šādu sarunu (bērns neuzdod jautājumus, jo, iespējams, kautrējas vai domā, ka to nedrīkst darīt) un par to runātu atklāti, psiholoģe Dace Vaišļa vecākus aicina kopā ar bērnu doties uz pirti: “Nevienu citu variantu kā pirti nevaru iedomāties, jo pliki pa māju jau parasti vecāki nestaigā.”

Jā, protams, neviens nestaigā pliks pa māju, pa ielām un pat pludmalē cilvēki atkailinās tikai nedaudz, jo tā sabiedrībā ir pieņemts, tādas ir mūsu uzvedības normas, kuras mēs ievērojam, un to nosaka pat likums.

Jau no mazotnes bērnam māca intimitātes robežas, bet jāatceras, ka normāli ģimenē kailums nav nosodāms vai uzskatāms par ko nepiedienīgu. Visam savs laiks un vecums – mazus bērnus vecāki mazgā, tad pienāk sešu septiņu gadu vecums, kad bērns vairs nevēlas, lai vecāki viņu mazgātu, jo ir citas intimitātes robežas. Tāpat bērnu jau no mazotnes māca - kad, piemēram, mamma mazgājas dušā, tad tur neiet citi, bet, ja ieiet, tad neviens nereaģē paniski - neģībst, nekliedz un necenšas satīties dvielī, lai neredzētu plikumu.

Te ir atšķirība - pliks pa māju nestaigā, bērnam rāda, ka tā nav pieņemts, bet nav jābūt panikai, ja kādās situācijās nejauši bērns redz vecākus plikus.

Bērnam ir svarīgi ģimenē pamazām saprast, ka pastāv kādas sabiedrībā pieņemtas normas attiecībā uz ķermeni un intimitāti.

Bērnam jau mazotnē jāredz pliks cilvēks, lai vēlāk bērnam nav iemesla par pliku cilvēku ķiķināt un zīmēt krāniņus uz sienām, lai, skatoties filmas, nemulstu un nesaprastu, kā uzvesties.

Bērna jautājums: Kāpēc man ir krāniņš, bet māsai nav?

Vecāku atbilde trīs līdz četrus gadus vecam bērnam: Ir meitenes un zēni, viņu ķermeņi atšķiras.  Daba tā ir iekārtojusi.  Puiku un meiteņu ķermeņu izskats atšķiras. Tētis un brālis ir līdzīgi, māsa ar mammu līdzīgi. Zēniem ir krāniņš (vai cits ģimenei pieņemams vārds), pa to čurā, meitenēm ir šķirbiņa (vai cits ģimenei pieņemams vārds), meitenes čurā pa šķirbiņu.

Krāsojams attēls sarunai ar bērnu:

Dokumenti

Bērni pirtī

Lejuplādēt

648.8 KB

 

 

 

 

Vecāki mazam bērnam, protams, neteiks vārdu “dzimumloceklis”, bet izmantos vārdu, kuru, iespējams, saka pats bērns, jo to ir no citiem bērniem noklausījis vai vecāki paši dzimumorgānus nosauc kādā vārdā. Tikai jāatceras, ka vārdam, ko vecāki saka, ir jābūt pieklājīgam, ne divdomīgam vai dīvainam, kas vēlāk bērnam sagādātu problēmas, sarunājoties ar citiem bērniem. Iespējams, ka vārdi vāvere, vāverīte, burunduciņš meiteņu dzimumorgānu apzīmēšanai  un vālīte, ķekariņš, banāniņš zēnu dzimumlocekļu apzīmēšanai nav īpaši veiksmīga izvēle.

Mazāki bērni var būt satraukušies, ka viņiem kas ir piešūts vai nogriezts, jo meitenes un puikas neizskatās vienādi.

Ir īpaši jāakcentē – tu tāds jau piedzimi!

Ap sešu gadu vecumu bērniem var būt jau nopietnāki, plašāku izklāstu prasoši jautājumi. Vecākiem ir jāatbild uz bērnu jautājumiem. Lai saruna norisinātos raitāk, lai nebūtu īpaši jājautā (ap sešu gadu vecumu bērni jau sajūt intimitātes robežas, apzinās, ka ir jautājumi, par kuriem nerunā visi un visur), var ierosināt nopirkt kādu grāmatu un kopā ar bērnu to apskatīt. Tas abām pusēm atvieglos sarunu un jautājumu uzdošanu.

Šī raksta sagatavošanā konsultāciju sniedza psiholoģes Inese Putniece un Dace Vaišļa.

Rakstu sērija – palīgs vecākiem, atbildot bērniem uz jautājumiem par ķermeni, intīmiem jautājumiem un seksualitāti, - turpināsies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti