Kāpēc mānāmies, ka bērnus atrod kāpostos vai atnes stārķis?

Bērnus atrod kāpostos un nes stārķi – tā ir jaunākā versija, senāk bērnus atrada skaidienā un izzvejoja no ūdeņiem. Šos stāstus bērniem stāsta, jo vecāki neprot un baidās ar bērniem runāt par delikātiem jautājumiem vai arī tāpēc, ka bērnam mītiskā pasaule ir ļoti svarīga – domā speciālisti.

Kā ar bērnu runāt par intīmiem jautājumiem

Portāla “Lsm.lv” sadaļā vecākiem un bērniem publicējam padomrakstu sēriju - kā vecākiem ar bērniem runāt par ķermeni, intīmiem jautājumiem, seksualitāti.

Ja jums ir jautājumi, rakstiet uz [email protected], palīdzēsim rast atbildes.

Kāposti, stārķi vai mamma?

Bērna apziņā vienlaicīgi var pastāvēt vairākas versijas par bērna piedzimšanu. Bērns var vienlaicīgi akceptēt to, ka bērnus nes stārķi, tos atrod kāpostos un bērniņš aug mammas vēderā.

Arī tad, ja vecāki bērnam stāsta par mazuļa atrašanu kāpostos vai versiju par stārķi, bērni zina, ka tā nav īsti patiesība. “Bērni zina. Bērniem ir īpaša saikne ar mammu. Vecāki ir naivi, domājot, ka tas ir noslēpums bērnam,” uzskata psiholoģe Dace Vaišļa.

Psiholoģes pieredzē bijušas situācijas, kad bērns zina – mamma gaida bērniņu, kaut mamma par to nav runājusi ar bērnu. “Bērns nevar verbāli pastāstīt, ka mamma gaida bērnu, bet reaģē pēc izjūtām un nekļūdās. Ja vecāki ar bērnu par to nerunā, bērns nevar saprast, kāpēc vecāki tā izturas.”

Jautājumā par stārķi, kurš nes bērnus, psiholoģe Inese Putniece vairāk saskata vecāku bailes vai neprasmi ar bērniem runāt par tik delikātu jautājumu. Protams, liela loma te ir vecāku audzināšanai un pieredzei ģimenē, kā viņi saņēma skaidrojumus par delikātām lietām, cik brīvi ar vecākiem par šiem jautājumiem varēja runāt.

Simboliskās pasaules klātbūtne

Pasaku terapeite Iveta Gēbele stāstus par bērniem kāpostos un stārķa ierašanos uzskata par mītiskās pasaules klātbūtni, kas ir svarīgs bērna attīstības priekšnoteikums. “Brīnums ir vajadzīgs. Vajadzīgs ne tikai bērnam, bet arī pieaugušajiem. Prieks, sajūsma, pozitīvas emocijas ir absolūti nepieciešamas izjūtas.”

“Ja vecāki šo brīnumu par stārķi, kurš atnes bērnus, neuzbur, bet divgadniekam izklāsta spermatozoīdu un olšūnas patiesību, tad apdala bērnu, bet svarīgākais, ka

mazs bērns dzīvo mītiskajā un maģiskajā pasaulē, viņa domāšanai ir vajadzīgi maģiskie tēli, ne tieša realitāte. Bērns līdz piecu sešu gadu vecumam tic, ka bērnus atnes stārķis.”

Nav nekas slikts, ja bērni un pieaugušie zina, ka nav Ziemassvētku vecīša, stārķa, rūķu un bērnu kāpostos, bet savās izpausmēs rāda, ka tic šiem mītiem. Tas ir spēcīgs piedzīvojums simboliskā līmenī.

Šie stāsti ļauj sastapties simboliskajai pasaulei un realitātei. “Ir pieļaujams, ka vienlaikus līdzās ir reālā un simboliskā pasaule un mēs vienlaikus esam vienā un otrā. Simboliskā pasaule mums visiem ir vajadzīga, to nevar izmest kā nederīgu.”

Latviešu folkloras versija

Nav rakstītos avotos lasāms, kā bērnus iepazīstināja ar bērnu dzimšanu, bet bērnu rašanās kāpostu un stārķu versija ir jauninājums, jo folklorā par to nerunā, runā par to, ka bērns atskrējis, to kāds atnesis, bērns kā spalva mātei rokās iekritis, skaidro folkloriste Una Smilgaine.

Kur rodas bērni, tautasdziesmās krustību dziesmu ciklā apraksta simboliski, ir vairākas versijas. Bērnus izzvejo no ūdeņiem – no jūras, upes:

Upīte tecēja
Pirts pakaļā,
Tur ķēru raudiņas,
Tur asarīšus.
Asarus ķerdama,
Noķēru raudiņu.

Bērnus atrod skaidienā, mēslienā, lopu silē – lauksaimniekam auglīgās vietās:

Es atradu skaidienā
Mazu, mazu kukainīti,
Es ietinu palagā,
Izaudzēju arājiņu.

Bērnus arī ierauga nejauši, atrod:

Ak, Dieviņ’,
Tavu lielu laimi,
Atradu irbīti
Pār slieksmi lecam.

Bērni nolaižas arī no debesīm, kā putna spalva vai sudraba ķēdītē:

Nezināt' nezināju,
Kur pādīte gadījās:
No Dieviņa nolaidās
Sudrabiņa ķēdītēm.

Kā runāt ar bērnu?

Par dažādu skaidrojumu veidiem un formu psiholoģe Dace Vaišļa saka: “Nav ko pārspīlēt. Dzīvo mierīgi, dabiski ar savu bērnu. Bērni zināšanas apgūst dažādos veidos, bet paaudžu sarunas ir nenovērtējams zināšanu avots. Tā ir audzināšana. Paaudžu sarunas ģimenē ir vērtīgas tāpēc, ka dabīgas un nesaspringtas.”

Bērna jautājums: “Kāpēc tu teici, ka mani atnesa stārķis, tā taču nav taisnība?”

Vecāku atbilde: "Uzskatīju, ka mazam bērnam tā ir saprotamāka un labāka atbilde."

Vecāki var godīgi atzīties: “Es nebiju gatavs/a sarunai ar tevi par tādiem jautājumiem. Nepratu izskaidrot. Arī tagad man jāpārdomā, kā ar tevi par to runāt.”

Ja vecāki nav gatavi ar bērnu runāt par kādu jautājumu, uz kuru bērns vēlas saņemt atbildi, tad jāsaka godīgi: “ Es pagatavošos, parunāsim par to rīt (nākampiektdien, nākamnedēļ)”. Solījums jāpilda!

Krāsojams attēls sarunai ar bērnu:

Dokumenti

Bērni kāpostos

Lejuplādēt

1.75 MB

 

 

 

 

 

Šī raksta sagatavošanā konsultāciju sniedza psiholoģes Inese Putniece, Dace Vaišļa,  pasaku terapeite Iveta Gēbele, folkloriste Una Smilgaine.

Rakstu sērija – palīgs vecākiem, atbildot bērniem uz jautājumiem par ķermeni, intīmiem jautājumiem un seksualitāti, - turpināsies.

 

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti