ĪSUMĀ
- Skolotāja: vairāk dienu mācību gadā automātiski nenozīmē labākus mācību rezultātus.
- Viss atkarīgs no idejas izstrādes: "Laiks līdz Jāņiem var kļūt par mokošu "gumijas vilkšanu" vai par piedzīvojumiem bagātu mācību gada noslēgumu".
- Psiholoģe: pilnvērtīga, nesadrumstalota atpūta vasaras garumā tādā mācību procesā, kāds tas ir šobrīd, ir nepieciešama.
- Divu pusaudžu mamma: "Ja vasaru pavada digitālajās ierīces, tad labāk, lai tas ir svaigā gaisā noorganizēts mācību darbs."
- Latvijā ir viens no garākajiem vasaras brīvlaikiem Eiropā, garāks ir tikai Bulgārijā un tikpat garš – Krievijā, Lietuvā un Turcijā.
Daudzās ģimenēs tas atrisinātu pieskatīšanas jautājumu vasarā
Kadrija Beirote ir sākumskolas skolotāja un Montessori pedagoģe Rīgas 6. vidusskolā. Atsaucoties uz izglītības ministres pausto, ka pagarināts mācību gads došot iespēju uzlabot mācību kvalitāti un arī atzīmes skolēniem būšot labākas, skolotāja Beirote ir skeptiska:
"Mans viedoklis ir, ka mācību gada pagarinājums pilnīgi noteikti negarantē mācīšanās kvalitātes paaugstināšanos un labākus akadēmiskos sniegumus.
Tas, ka kādam tiek dots vairāk laika, nebūt negarantē to, ka tas tiktu produktīvi, jēgpilni izmantots."
Beirote noteikti nav no tiem, kas kategoriski iebilst pret mācību gada pagarinājumu līdz Jāņiem. "Manuprāt, doma nav peļama. Arī pieminētais citu brīvlaiku pagarinājums, piemēram, ziemā, lieliski noderētu tumšajā aukstajā laikā. Ģimenes var plānot kādu ceļojumu, viesošanos pie radiem, paspēt atjaunot spēkus. Lielākā daļa vecāku līdz Jāņiem turpina strādāt, skolotāji turpina strādāt, un patiesībā šāds mācību gada pagarinājums daudzās ģimenēs atrisinātu arī bērnu pieskatīšanas jautājumus."
Skolotājas Beirotes klasē ir 34 bērni un viņa būtu gatava ar viņiem pavadīt ilgāk laiku mācībās: "Man ir fantastiski, aizrautīgi, pētīt un mācīties gatavi ķipari. Un domāju, jā, mēs visi būtu gatavi mācīties līdz Jāņiem. Bet ar nosacījumu, ja mēs varētu doties pārgājienos – paņemt savas ceļojumu somas, likt iekšā piknikmaizes, ūdens pudeles, savas pētnieku klades un pierakstus, mācību spēles, paņemt līdzi lupas un mikroskopus, zīmuļus un rakstāmos, cepures pret sauli un lietusmēteļus pret lietu. Mēs ietu iekšā pasaulē izzināt to dziļāk, plašāk un vairāk!"
Svarīgi, lai paredz naudu mācībām dabā, ekskursijās u.c.
Skolotāja uzskata, ka vissvarīgākais būtu, kas notiktu šajā mācību laikā, kas tiktu pievienots esošajam: "Kā tieši mēs "iznestu" šo mācīšanās laiku? Ja tas tiek uzkrauts vienkārši uz pedagoga pleciem ar domu – "mēs ticam, jums izdosies, jūs jau izdomāsiet, ko un kā, lai bērniem patīkami un jēgpilni!", tad – nē, tam nepiekristu. Uzskatu, ka pati iecere – mācīties pieredzē, doties ekskursijās – ir lieliska, bet jautājums ir: vai skolām būs nodrošināts transports, lai tiktu kaut kur? Vai apmaksās ceļu skolotājiem un bērniem, lai dotos izzinošās ekskursijās? Vai būs pietiekams papildu budžets, kas tieši paredzēts šim nolūkam? Nevis skolām kā papildu finansējums, ko varētu iztērēt arī citādi, bet tieši šim – lai organizētu mācīšanos dabā, ekskursijās, muzejos, dotos uz, piemēram, Mežaparku, zoodārzu, pie jūras, uz Siguldu, uz kādām dabas takām, klintīm, purviem? Un nevis pieci eiro uz katru skolēnu mēnesī, un pedagogs transportu vispār segtu pats…"
Runājot par ieguvumiem vai zaudējumiem no šīs ieceres, ja tā tiks īstenota, Beirote uzsver, ka viss atkarīgs no iespējas un vēlmes kārtīgi izstrādāt ieceri. "Laiks līdz Jāņiem var kļūt par mokošu, garlaicīgu "gumijas vilkšanu" vai par sajūtu, pieredzes, piedzīvojumu, notikumiem bagātu, dienas nometnei līdzīgu laiku, kas mācību gada noslēgumā ir kā ķirsītis uz tortes!"
Arī klīniskā psiholoģe Gundega Kozlova vispirms aicina atcerēties, kāpēc bērniem nepieciešama izglītība, kā to organizēt, lai sasniegtu vēlamos mērķus, un gana būtiski, kā viņš iegūto integrēs savā pieaugušajā dzīvē.
"Pēc desmitgadu pieredzes sociālā dienesta darbā un šobrīd arī privātpraksē vērotā jāatzīst, ka
viena liela daļa bijušo skolas audzēkņu mācību laiku raksturo tā – "to murgu negribu atcerēties, skaitīju dienas, lai tas ātrāk beigtos, joprojām neciešu tantes, kuras ķērc" utt.
Kopumā stāsts ir par emocionālo fonu, kura nozīmīgumu, kas pierādīts gana daudzos pētījumos, ir nepieciešams atzīt, domājot par izglītības procesu kopumā," uzskata psiholoģe, piebilstot, ka par savu psihoemocionālo veselību jārūpējas arī skolotājiem, administrācijas darbiniekiem un bērnu vecākiem.
Neaizmirst par bērnu emocionālo veselību
"Mūsdienās emocionālā izdegšana ir bieža saslimšana, ne tik vienkārši diagnosticējama, diezgan sarežģīti ārstējama. Domājot par pagarināto gadu, šo aspektu nevar neņemt vērā," pārliecināta Kozlova.
Viņa norāda arī uz attālināto mācību atstātajām sekām uz bērnu, pusaudžu un jauniešu emocionālo veselību, par ko šobrīd norūpējušies gan vecāki, gan speciālisti. "Cerams, ka tas rūp arī lēmumu pieņēmējiem," piebilst psiholoģe. "Mums visiem kopā jāsaprot, ka, ignorējot emocionālo aspektu, arī saturiskais būtiski cieš. Iespējams, šobrīd aktuālāk ir ar "šodienas aci" izvērtēt saturisko pusi pēc būtības. Kā tas nākas, ka tāds pragmatisks priekšmets kā vēsture daļēji pazūd no obligāti apgūstamās programmas, kas notiek ar tādiem radošumu attīstošajiem priekšmetiem kā mūzika un vizuālā māksla? Vai tā "mācību pārslogotība" patiešām ir pamatota?"
Psiholoģe uzskata, ka pirms lēmuma par mācību gada garuma maiņu jāsaprot, vai stāsts ir par bērnu intelektuālajām spējām vai tomēr emocionālo labsajūtu.
Viņasprāt, pilnvērtīga, nesadrumstalota atpūta vasaras garumā tādā mācību procesā, kāds tas ir šobrīd, ir nepieciešama. "Neaizmirsīsim, ka daudziem pilsētas bērniem tā ir iespēja doties uz laukiem, lai ne tikai būtu veselīgākā vidē, bet arī apgūtu dažādas darba prasmes," piebilst klīniskā psiholoģe.
Meita jau tagad mācās pagarinātā mācību gadā
"Man ir, ar ko salīdzināt," atzīst trīs bērnu mamma Ieva Mauriņa, kuras vecākā meita Adrija (12) apmeklē Ikšķiles vidusskolu, bet jaunākā Dārta (10) – privāto sākumskolu. "Ja Dārtai mācības notiek līdz jūnija sākumam, tad Adrijai, manuprāt, jau pusmaijā neviens vairs nemācās – tikai drudžaina atzīmju labošana. Rezutātā vēl cenšas steigā aizbraukt ekskursijā, un tas ir tāds sasteigts un visiem stresa pilns gada noslēgums. Esmu par pagarināto mācību gadu, jo redzu, ka privātskolā visu to pašu var bez steigas. Mācību darbs pēc mācību gada noslēguma turpinās dienas nometnes formā: mācību process jūnijā notika caur radošām aktivitātēm – mūziku, koka darbiem, arī sportu. Atceros, ka šogad meitai īpaši palika atmiņā nakšņošana mežā pašu veidotā meža apmetnē pie ugunskura."
Ieva atzīst, ka galvenais ieguvums vecākiem ir tas, ka nav jādomā, kā tās divas trīs nedēļas vasaras sākumā, kad pašiem atvaļinājums vēl nav sācies, izklaidēt bērnus. Viņa gan piebilst, ka, iespējams, citādi jūtas tās ģimenes, kam pie vecmāmiņas ir lauki, kur aizvest bērnus.
"Mani bērni noteikti būtu pret!"
Elzas (14) un Jāņa (11) mamma Zane Geistarde ir pieredzējusi pagarināto mācību gadu, kad vecākā meita mācījās privātskolā, kur mācības notika līdz 20. jūnijam. Tagad meita mācās pašvaldības skolā, un doma par īsāku vasaras brīvlaiku viņu it nemaz neiepriecina. "Mani bērni noteikti būtu pret šādu risinājumu, un viņus var saprast," stāsta mamma Zane. Viņasprāt, bērni nesaprot to, ka dienā mācīties vienu stundu mazāk ir tā vērts, lai samazinātu garo brīvlaiku. Arī pati viņa neatbalsta šo ideju: "Es visdrīzāk nepiekristu: man kā divu bērnu mātei primāra ir bērnu veselība. Maija beigās pati redzu, cik bērni ir fiziski un psihiski noguruši, un tas atsaucas arī uz mācību procesa efektivitāti. Viņiem ir nepieciešama atpūta. Jāņem vērā arī tas, ka dzīvojam ziemeļu reģionā, saules pie mums ir maz."
Zane uzskata, ka, ja bērniem vasaras mēnešos, kad vajadzētu dienas lielāko daļu pavadīt ārā, svaigā gaisā, papildus divas vai trīs nedēļas būs jāsēž iekštelpās un papildus vēl jāgatavo mājasdarbi vakaros, tas nebūs tā vērts. Viņa gan arī norāda medaļas otro pusi, proti, ko bērni dara šajās vasaras nedēļās. "Aktuāls, protams, ir jautājums, kāda ir alternatīva," domā Zane. "Jo neproduktīvi pavadīt laiku digitālajās ierīcēs daudziem bērniem ir liels kārdinājums. Ja valsts var nodrošināt, ka šajos vasaras mēnešos bērni sēž nevis klases telpās, bet realizē mācību darbu, fiziskās aktivitātes un interešu uzdevumus ārā, svaigā gaisā, tas noteikti varētu būt labs risinājums. Mūsu pieredze privātskolā rādīja, ka tas ir realizējams. Es būtu tikai un vienīgi priecīga jūnija sākumā redzēt parkus, mežus, jūras malu, muzejus, bibliotēkas pilnus ar bērniem un skolēniem, kas darbojas dažādos projektos."
"Brīvlaiks tagad viennozīmīgi ir par garu!"
"Ja rēķinām gada griezumā, cik tad ilgi viņi mācās, tad tas patiesībā nav ilgi. Sekas ir tas, ka tā visa gada programma jāiespiež tajā īsajā laika periodā," uzskata Jēkaba (18), Līvas (16) un Māras (6) mamma Elīna Andersone. Viņi dzīvo Pierīgā, bet vecākie bērni mācās skolā Rīgas centrā. Viņa saprot, ka šīs idejas pretinieki uzskata, ka bērni jau tagad ir pārguruši. "Vai viņi nesaprot to, ka, pagarinot mācību gadu, jau tieši varētu izlīdzināt to slodzi, lai ikdienā tās stundas nav tik ilgi, lai darba dienas nebūtu tik garas, būtu laiks un spēks dažādām ārpus skolas aktivitātēm. Un tad nebūtu jāpilda mājasdarbi līdz naktij."
Otrs iemesls pēc mammas domām, kāpēc pagarināt mācību gadu, ir tas, ka trīs mēneši, pilnīgi nemācoties, ir nevajadzīga dīkstāve smadzenēm. "To man saka lielie bērni, ka tas ir par ilgu, tā ir tāda atrofēšanās, ir grūtāk pēc tik ilga perioda uzsākt mācīties, viņiem vajagot mēnesi, lai ielektu atpakaļ mācību vielā, atkārtotu. Labāk tomēr, ka mācības norit tā vienmērīgi," uzskata Elīna. "Sanāk, ka mācību gada laikā saforsē un tad vasarā – visu aizmirsti."
Trešais iemesls ir bērnu pieskatīšana, kas gan vairāk attiecas uz jaunāko klašu skolēniem un rīdziniekiem. "Vecākiem nav, kur bērnus likt, tad viņus grūž uz nometnēm. Un realitāte ir tāda, ka tie paši skolotāji tajās pašās skolu telpās rīko dienas nometnes," novērojusi Elīna, piebilstot, ka pašai jau esot ērti, ja visi dzīvojas pa mājām, palīdz dārza un mājas darbos, jā, arī skatās televizoru un nekur nav jāved, taču no bērna attīstības viedokļa jau tas nav labākais variants, kā pavadīt laiku. "Noteikti nesaku, ka nevajag atpūtu, bet ziemā saforsēt visu darbu, kad ir tumšs, kad piecelties grūti, bet vasarā – neko, manuprāt, nav labi. Iespējams, tieši tāpēc arī skolu uztver kā kaut ko smagu un grūtu."
Tikai Bulgārijā ir vēl garāks vasaras brīvlaiks
Visgarākie skolēnu brīvlaiki Eiropā ir Latvijā, Lietuvā un Turcijā – pilnas 13 nedēļas. Rekordiste ir Bulgārija – ar pilnām 15 brīvlaika nedēļām. Precīzi noteikt, kurās valstīs ir garākie – kur īsākie brīvlaiki – nevar, tikai saskaitot no skolas brīvās nedēļas vasaras mēnešos, jo atšķiras arī tas, cik gari ir ziemas brīvlaiki un cik daudz ir svētku brīvdienu, kas kalendārā atzīmētas kā sarkanās – tātad izejamās dienas. Piemēram, Krievijā, kur līdzīgi kā Latvijā vasaras brīvlaiks ir viens no garākajiem un ziemas brīvlaiks ilgst divas nedēļas, ir reglamentēts, ka vasaras brīvlaiks visiem (izņemot izlaiduma klasēm) ir no 31. maija līdz 1. septembrim, bet pārējās ne mazāk kā 30 dienas var izmantot kā skolēnu brīvlaiku citos gadalaikos.
Visīsākais brīvlaiks ir vāciešiem, britiem un dāņiem, kā arī lihtenšteiniešiem – pusotrs mēnesis jeb tikai septiņas nedēļas. Vidēji Eiropā skolēni mācās 165–200 dienas gadā; vismazāk mācību dienu ir Albānijā, Maltā un Rumānijā, bet visvairāk – 200 – Dānijā un Itālijā.
Agrāk bija garāks vasaras brīvlaiks, nevis lai atpūstos, bet – lai strādātu
Zviedrijā visa gada laikā 178 dienas ir mācību dienas. Precīzus datumus dažādās pašvaldībās var lemt paši, tomēr kopumā mācību gada sākums ir augusta vidū un mācību gads noslēdzas jūnijā. Mācību gada laikā ir 12 brīvlaika dienas un ne vairāk kā piecas – tā saucamās studiju dienas, kas nozīmē, ka mācību darbs rit patstāvīgi pie projektiem vai mācību ekskursijās.
Kā lasāms Zviedrijas vasaras brīvlaika vietnē ar nosaukumu "Vasaras brīvlaiks", vasarā bijis garāks skolēnu brīvlaiks agrākos laikos – jau kopš 19. gadsimta vidus, kad 1842. gadā Zviedrijā ieviesa obligāto izglītību – brīvlaika garums tika noteikts lauku darbu sezonalitātes dēļ. Proti, zemnieku sētā bija daudz darbu, kur arī bērniem bija jāstrādā, tāpēc faktiski vasaras bija domātas, nevis lai atpūstos, bet gan – lai strādātu tad, kad tas bija visvairāk nepieciešams savās mājās. Līdzīgi tas vēsturiski bijis arī Latvijā. Kamēr Zviedrijā mūsdienās brīvlaiks sarucis, Latvija joprojām tas pielāgots zemkopības darbu ritmam. Zviedrijā gan nav arī pats īsākais brīvlaiks Eiropā – precīzs nedēļu skaits gadu no gada un katrā pašvaldībā var nedaudz atšķirties, bet aptuveni zviedru bērni vasarās skolu neapmeklē pilnus divus mēnešus jeb astoņas līdz desmit nedēļas.
Francijā brīvlaiki mācību gada laikā – pat divu nedēļu gari
Vasaras brīvdienas Nīderlandē, dažos Vācijas apgabalos un Lielbritānijā ir ļoti īsas – vien sešas nedēļas. Lielbritānijā brīvlaiks sākas ne agrāk kā jūlija beigās. Toties Lieldienu brīvlaiks ir divas nedēļas garš. Turklāt 12 vidējās izglītības klašu vietā gan Zviedrijā, gan Lielbritānijā jaunieši mācās 13 klases.
Francijā vasaras brīvdienas atšķiras atkarībā no tā, kurā no trijām – A, B vai C valsts teritoriju zonām – skolas atrodas. Vasaras brīvlaiks gan visur ir vienāds no jūlija līdz septembra sākumam. Francijā toties ir vairāk un garāki brīvlaiki mācību gada laikā – oktobrī, gadu mijas laikā, februārī, Lieldienās. Katrs aptuveni divu nedēļu garš.
KONTEKSTS:
Oktobra un novembra laikā Izglītības un zinātnes ministrija sagatavos un sabiedrības apspriešanai nodos likumprojektu par skolēnu mācību gada pagarināšanu, informēja izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece ("Konservatīvie").
Skolas gada slodzes izlīdzināšana ar īsāku vasaras brīvlaiku un papildu brīvdienām, piemēram, martā, veicinātu izglītības kvalitāti, ļautu dažādot mācību un audzināšanas procesu, kā arī optimizēt izglītojamo un pedagogu noslodzi. Pagarinot mācību gadu, nedaudz, taču samazinātos skolotāju ikdienas darba slodze.
Ministre skaidroja, ka mācību norise vasarā ļautu organizēt nodarbības ārpus telpām svaigā gaisā, brīvā dabā, piemēram, rīkot pārgājienus, ekskursijas, radošas darbnīcas, fiziskas aktivitātes, kā arī apgūt specializēto kursu valsts aizsardzības mācībā.
Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas (LVLSA) un izglītības ministres tikšanās laikā iepriekš jau tika piedāvāts apspriest ideju atteikties no skolēnu rudens brīvlaika oktobrī, jo bērni uz šo laiku ir "iegājuši mācību ritmā, motivēti un enerģijas pilni mācīties".
