Laikraksts “Ziemeļlatvija” šķetina Sarmītes skaudro stāstu, audzinot Patriku – bērnu invalīdu kopš dzimšanas, vēloties pati rūpēties par slimo bērnu, nevis atdot viņu valsts aprūpes iestādēm. Sarmītei jāsastopas ar grūtībām, bet visvairāk viņu apbēdina fakts, ka “ka pēdējo 11 gadu laikā valstī nekas nav mainījies attiecībā uz bērniem invalīdiem.”
Kā izdzīvot ģimenei, kurā ir invalīds?
Slimā bērna pieskatīšana notiek visu laiku, trīs bērnu mammai Sarmītei nav palīga un iespējas strādāt, vēstulē viņa jautā: ”Sakiet, lūdzu, kā izdzīvot ar 352 eiro mēnesī no brīža, kad bērns invalīds no dzimšanas ir sasniedzis 18 gadus?” Līdz ar pilngadības sasniegšanu mainās valsts atbalsts, piemēram, Patriks slimo ar celiakiju, bet tagad vairs nesaņem valsts dotācijas īpašas pārtikas iegādei. "Jābeidz klusēt un tupēt telpās ar bērniem invalīdiem, lai valdība zina, ka tādi ir un, ka visi nav vienādi, visiem neder viens likums, ir izņēmumi, kam diagnozes ir daudz smagākas, kam aprūpe un diētas vajadzīgas arī tad, kad paliek 18 un vairāk. "
Sarmītes Kondratjevas izmisums ir liels, vēstulē Labklājības ministrijai viņa raksta skarbi:
“[..] mēs, mammas, kas cīnās par saviem bērniem, jo tādi (invalīdi) viņi paliks uz mūžu, par ko mums jāraud, par to, ka valstij nospļauties par šādiem bērniem.
Es ietu strādāt, bet šeit nav dienas centru, šeit nav valsts apmaksātu aukļu. Tad lūdzu apmaksājiet striķi, jo tā būs humānāk pret mani un maniem bērniem, jo es nespēju skatīties acīs meitiņai un teikt, šodien ēdīsim tikai roltonus. Jums nospļauties, ka man pēc maksājumiem makā gandrīz nepaliek nekas, jo arī šeit pašvaldība liek šķēršļus, lai būtu grūtāk dzīvot jeb, pareizāk sakot, izdzīvot.”
Nepietiekamais valsts atbalsts
Patrika mammas lielākās problēmas sākās pēc bērna invalīda pilngadības sasniegšanas. Mamma saskārās ar nebeidzamiem papīra kalniem, tiesu, lai noteiktu bērna rīcībnespēju, ar ilgo laiku, kas nepieciešams dažādu formalitāšu veikšanai, un neziņu, kā situācija atrisināsies.
Pēc Patrika pilngadības sasniegšanas Sarmīte saņem dēla invaliditātes pabalstu un slimā bērna kopšanas pabalstu, kopā 352 eiro. Ar šādu summu nav iespējams segt visus ģimenes izdevumus.
Sabiedrības un valsts attieksme
Pēc vēstules publicēšanas “Facebook” to pārpublicēja vairāki mediji. Sabiedrība savu attieksmi parādīja komentāros – viena daļa bija saprotoša un veltīja mammai uzmundrinošus vārdus, otra daļa aicināja Sarmīti bērnu nodot aprūpes namam. Pat ārsti ir aicinājuši Patriku nodot valsts aprūpē.
Pēdējā laikā Sarmīte Patriku neved āra pastaigās, lai mazinātu negatīvo attieksmi, jo sabiedrība nav gatava pieņemt citādo: “Kāpēc man viņš būtu jāslēpj pažobelē, lai neviens neredzētu?
Es jau tā ārā viņu pēdējā laikā vairs nevedu, jo uzreiz apkārt ir cilvēki un uz Patriku skatās ar riebumu, kas tas tāds.
Ja es nebūtu māte, gribētu sadot tiem cilvēkiem.”
Sarmīte Kondratjeva vēlas pati rūpēties par savu slimo bērnu, viņa ir aprēķinājusi, ka arī valstij tas ir materiāli izdevīgāk, jo slimā bērna uzturēšana aprūpes namā izmaksātu daudz vairāk nekā invaliditātes pensija un kopšanas pabalsts.
Sarmīte Kondratjeva cer, ka valsts amatpersonas tomēr sadzirdēs viņas un citu mammu, kuras audzina bērnus invalīdus, palīgā saucienus: “Ļoti ceru, ka mūs, šādas mammas, beidzot kāds sadzirdēs, ka valstī kaut kas mainīsies. Saprotu, ka sistēmu nevar izmainīt vienā dienā vai gada laikā, bet beidzot esam pateikušas to, ko gadiem krājušas sevī klusējot. Tās mammas, kas zvana un raksta, šķiet, kā veselu mūžību būtu pazīstamas. Mūsu sāpes un problēmas ir tik līdzīgas, viena otru tik ļoti labi saprotam.
Viņas saka paldies, ka esmu uzdrīkstējusies. Lai kaut ko mainītu, nekas cits neatliek.”
