Ar Aneti Birgersoni Telu sarunājās Latvijas Radio ziņu korespondents Kristaps Feldmanis.
Kristaps Feldmanis: Lai radio klausītājiem būtu ieskats – lūdzu sākumā iepazīstiniet sevi mūsu sarunas kontekstā. Runāsim par kaitējošu seksuālo uzvedību bērnu vidū. Kāda ir jūsu pieredze un ko līdz šim esat darījusi šajā jomā?
Anete Birgersone Tela: Ar šo tematu sāku strādāt pirms 25 gadiem. Tātad pirms gana ilga laika. Sāku darbu sociālajā dienestā kā gadījuma darbu darītāja. Tad man bija iespēja sevi izglītot un kļūt par psihoterapeiti. Licencētu psihoterapeiti. Un iemesls, kādēļ es to darīju – jo es sāku strādāt galvenokārt ar pusaudžiem, kuriem ir kaitējoša seksuāla uzvedība. Un tad mēs Zviedrijā sākām veidot šo organizāciju, kas fokusējas tieši uz darbu ar bērniem un pusaudžiem ar kaitējošu seksuālu uzvedību. Un tad es turpināju strādāt ar šiem jautājumiem. Kopš tā laika esmu strādājusi dažādās organizācijās, bet visas tās bijušas saistītas ar šo pašu problēmu. Es ļoti daudz strādāju ar traumu un seksuālas vardarbības upuriem. Daudz kas ir mainījies labā ziņā. Mēs par šo tematu šobrīd runājām vairāk un nedaudz citādākā veidā, es teiktu.
Un kas tieši ir mainījies, kopš jūs sākāt par šiem jautājumiem runāt, strādāt šajā jomā Zviedrijā pirms 25 gadiem? Kā ir mainījusies sabiedrība, kādas ir kopējās izmaiņas?
Es domāju, ka mēs runājam brīvāk. Šobrīd gan, tostarp, Eiropa gan atkal nedaudz aizveras šajā ziņā. Daudzviet saka, ka nav vajadzīga seksuālā izglītība. Tā, proti Eiropa kļūst konservatīvāka, par ko es esmu noraizējusies, jo cilvēkiem ir jāapgūst seksuālā izglītība, jāmācās par piekrišanu, par pieskārienu un seksualitātes robežām, jo kā citādi bērni un jaunieši uzzinās, ko drīkst darīt un ko ne. Vienā ziņā mēs esam atvērtāki, ja vien neskaita to, par ko esmu uztraukusies – kā šīs lietas virzās politiski. Bet es domāju, ka viena no lielākajām izmaiņām ir, ka upurim ir vieglāk runāt par to, ka viņš ir upuris, tāpēc es domāju, ka vairāk bērni un pusaudži stāsta par to, ka ir tikuši seksuāli aizskarti un ka viņi piedzīvojuši dažādu veidu seksuālu vardarbību un ir vieglāk ir atrast kādu ar kuru par to runāt.
Es domāju, ka mēs arī esam kļuvuši labāki šo situāciju risināšanā. Mēs zinām vairāk, mēs esam veikuši vairāk pētījumu. Mēs zinām vairāk ko darīt ar bērniem un pusaudžiem ar kaitējošu seksuālu uzvedību, kad viņi pie mums nonāk. Mēs zinām, kā viņus novērtēt, mēs zinām, kāda veida atbalsts viņiem vajadzīgs. Un tās ir lietas par kurām mums nebija ne jausmas pirms 25 gadiem.
Un es domāju, ka daudzi radio klausītāji varētu jautāt vai šis vispār ir aktuāls jautājums, jo parasti, ja ir runa par seksuālu vardarbību un kaitējošu seksuālu uzvedību, tad biežāk iedomājamies pieaugušo, kas nodara pāri bērnam, bet starp diviem bērniem – tā arī ir liela problēma?
Jā! Kad lūkojamies uz pētījumiem, mēs redzam, ka apmēram 30% no visas seksuālās vardarbības epizodēm ir pusaudžu vai bērnu zem 18 gadu vecumam veiktas.
Tā ir liela problēma, jo liela daļa seksuālās vardarbības, kas notiek, ir bērnu veikta.
Kad skatāmies uz pētījumiem par traumām un sekām, parādās, ka nav pat svarīgi vai pāridarījuma veicējs ir bijis pieaugušais, pusaudzis vai bērns, jo "traumas simptomi" ir līdzīgi un tas var pāraugt hroniskās sekās, kā, piemēram, posttraumatiskajā stresa sindromā Arī tad, ja jūs, kā bērnu ir aizskāris cits bērns vai pusaudzis. Tam nav nozīmes. Nevar teikt, ka tas ir mazāk traumatiski, jo aizskārējs ir pusaudzis vai bērns. Simptomi upurim ir tie paši. Ja skatāmies uz cipariem par seksuālas vardarbības veicējiem, tie ir atšķirīgi no pētījuma uz pētījumu, bet tie ir aptuveni 30%. Un Zviedrijā mēs par pārkāpumiem nereģistrējam bērnus zem 15 gadu vecuma. Un man, kas strādā ar šo grupu, – es redzu bērnus, kas veic seksuālu vardarbību zem šī vecuma.
Tātad šajā daļā arī ir ļoti, ļoti tumši cipari – tur ir ļoti daudz vardarbības, ko mēs nereģistrējam un ko mēs neredzam, bet ko veic bērni un pusaudži.
Varbūt jūs varat dot kādus konkrētākus piemērus, kas ietilpst šajā kaitējošās seksuālās uzvedības terminā? Tie ir pieskārieni, nepiedienīga runa, kādi materiāli?
Tajā var ietilpt jebkas – no seksuālas uzmākšanās, seksuālu lietu teikšanas, draudēšanas darīt seksuālas lietas līdz pat kailfoto sūtīšanai vai to pieprasīšanai. Bilžu, kuras saņēmējs nevēlas saņemt, sūtīšana. Arī piespiešana veikt videoierakstus nodarbojoties ar seksuālām lietām. Arī dzimumakts, piespiešana nodarboties ar seksu. Tas var būt jebkas no šī. Tas var notikt starp brāļiem un māsām. Tas nav retums, kad tas notiek starp brāļiem un māsām, starp brālēniem un māsīcām. Visbiežāk tā ir persona, kuru tu zini samērā labi. Bērniem un pusaudžiem nav ierasti veikt seksuālu vardarbību pret kādu, kuru tie nezina. Pāridarījumus pret svešiem bērniem mēs vairāk dzirdam, runājot par pieaugušo nodarītu seksuālu vardarbību pret bērniem. Bērni lielākoties to dara pret kādu, kuru zina – skolā, bērnudārzā, mājās, dzīvojot slēgtās komūnās, seksuālā vardarbība pret kaimiņiem nav retums. Vietas, kur bērni uzturas vieni bez pieaugušajiem.
Nākamais jautājums varbūt izklausās vienkāršs, bet pieļauju, ka atbilde gan nebūt nav tik vienkārša. Kādēļ atsevišķi bērni tā dara? Kādi tam ir iemesli?
Dažreiz mums nav ne jausmas, bet mēs zinām, ka mazākiem bērniem, zem 12 gadu vecuma, kuriem vēl nav sākusies pubertāte, kuriem vēl nav attīstīta dzimumtieksme, mēs zinām, ka atkarībā no pētījuma, no 60 līdz pat 90 procentiem gadījumu šie bērni paši ir cietuši no kāda veida seksuālas vardarbības. Viņi ir vairāk pakļauti atklātai seksuālai uzvedībai ģimenē. Varbūt ir ģimenes locekļi, kuri daudz skatās pornogrāfiju vai varbūt viņiem ir vecāki vai brāļi un māsas, kuri mājās uzvedas atklāti seksuāli. Tā var būt arī tieša seksuāla vardarbība. Tas var būt iemesls. Bet, mēs arī zinām, ka bērni ar seksuālās uzvedības problēmām daudz biežāk ir ar kādu vardarbības ģimenē pieredzi vai tuvinieku loku, kurā valda alkohola un narkotiku atkarība, un vecākiem nav laika saviem bērniem. Mēs zinām, ka tā ir grupa, kura arī bieži parādās. Bet tad ir arī bērni par kuriem mums nav ne jausmas – kāpēc tas notiek un kāpēc viņi tā uzvedas.
Bet tas, ko mēs zinām – ja tu tiec klāt pie bērna apmācīšanas agri, ja tev ir iespēja laicīgi sākt bērna izglītošanu par ķermeņa noteikumiem un robežām, tad mēs varam izdarīt daudz, mēs varam novērst daudz pāri darījumu, kas var notikt vēlāk dzīvē.
Jo bērniem ir jāzina, kad runāt un kā runāt par šīm lietām, pirmkārt, lai viņi paši varētu noteikt, ja kāds dara ko sliktu. Bet arī tāpēc, lai noteiktu, kas ir un kas nav normāli, jo to diemžēl katram bērnam mājās neiemāca.
Bet kā ģimenes, sabiedrība kopumā, skolas un citas iestādes var preventīvi novērst šādas epizodes? Ko darīt?
Atkal jau izglītošana. Es atgriezīšos pie izglītošanas katru reizi. Un šis centrs "Dardedze", kurā šobrīd apmācu darbiniekus – šim centram ir programma, kurā viņi māca bērniem par ķermeņa noteikumiem, privātajām zonām un kā runāt par ķermeņa robežām attiecībā pret sevi un citiem. Tas ir tieši tas, ko bērniem vajag un vajag agri – jau bērnu dārzā. Un tad mums tās sarunas jāatkārto, kad bērni aug, jo ar bērnudārzniekiem, tu runā citādi par seksuālajām robežām. Jo tā nav viņiem saprotama lieta – tu runā par viņu ķermeni un tiesībām pateikt – nē. Bet, kad tu esi pusaudzis un tava seksuālā attīstība sākas pa īstam un kad tev rodas seksuāla interese, tad tev vajag to pašu palīdzību, bet vecumam piemērotā veidā. Jo tad tu sāc savas pirmās attiecības un tev vajag palīdzību, kā ar to tikt galā, kā zināt, kas ir piekrišana.
Tas ir grūti – izskaidrot, kas tas ir un kā tu to saproti, bet tas ir dialogs, kas ir ļoti vajadzīgs. Jo mēs zinām, ka bērni daudz iemācas internetā un daudz kas no tā nav pārnesams uz īsto dzīvi.
Citreiz šī interese par seksualitāti ir daļa no normālas jaunu cilvēku attīstības. Kā saprast, kur ir šī šaurā līnija starp normālu uzvedību un kaut ko nenormālu.
Kādreiz šī līnija nav nemaz tik šaura un tā ir problēma. Bet, ja ir divi bērni, kuri novelk bikses, viens uz otru paskatās, pasmejas – tad ir divi bērni, kuri ir vienādi ieinteresēti, viņi ir vienā vecumā un tā ir viena aktivitāte no daudzām. Piemēram, viņi to dara piecas minūtes un tad viņi iet spēlēties ar lellēm vai lekt ar lecamauklu. Kad mums ir bērni, kuri pārkāpj otra bērna robežas, kas piespiež otru bērnu darīt lietas, kuras viņš negrib darīt, tad mēs sākam runāt par problemātisku uzvedību. Vai, ja bērni turpina darīt lietas pēc tam, kad kāds viņam pasaka, ka tas nav pareizi, ka tā nedrīkst darīt ar citiem bērniem, tad tā ir problemātiska uzvedība. Es domāju, ka noteikumi ir līdzīgi arī pusaudžiem – ja tu kādu piespied, ja nepārtraukti uzplijies, piemēram, – aiziet, darām to vai to, sūti bildes vai draudi, tad tev ir problemātiska uzvedība, jo tas nav jautri otram. Tam jābūt vienlīdzīgi, abām pusēm jāgrib un abiem jābūt vienā attīstības līmenī un vecumā. Tad tā ir veselīga seksuāla attīstība.
Kad mēs runājam par šādu tematu – mēs runājam par diviem bērniem. Šķiet, ir grūtāk nošķirt – šis ir uzbrucējs un šis ir upuris. Kaut kādā ziņā abi ir upuri, jo kaut kas ir noticis nepareizi, piemēram, audzināšanā arī attiecībā pret to, kurš veicis kaitējošu seksuālo uzvedību, kurš šķietami ir šis uzbrucējs. Kā palīdzēt šim uzbrucējam?
Es arī nelietotu šo uzbrucēja vārdu bērnam. Kā mēs varam palīdzēt – kad mums ir situācija, mums jāsaprot, kas noticis – vai tā ir bijusi līdzvērtīga interese un iesaiste. Vai tomēr viens bērns bijis vairāk agresīvs uz uzstājīgs. Tad mēs atrodam, kurš bērns ir upuris un kurš ir bērns ar šo uzvedības problēmu. Tas nav viegli, bet, ja tu sāc uzdot jautājumus, tad pie atbildes parasti var nonākt. Kad šīs situācijas notiek, kad tās ir pamanītas, tad ir jārunā ar visiem iesaistītajiem bērniem. Ir jāpārrunā robežas, vai bijis atbilstoši darīt konkrēto lietu vai šeit ir kāds, kurš šo procesu ir vadījis. Un, ja tāds ir, tad šiem bērniem jāsniedz specifisks atbalsts, lai viņš saprastu savu uzvedību un to pārtrauktu. Un, protams, jārunā arī ar vecākiem.
Kas ir galvenās lietas, ar kurām sākt, runājot par šīm lietām sabiedrībā? Zviedrijā jums jau ir samērā spēcīga sistēma, Latvijā šis atbalsts tikai tiek sākts, speciālisti tiek apmācīti. Nav iespējams izdarīt visu uzreiz – kas ir galvenā lieta, ar kuru sākt?
Es domāju, ka galvenais ir tas, ko mēs runājām intervijas sākumā – izglītot bērnus un vecākus. Kā runāt par šo tematu, kā runāt par ķermeņa privātumu. Kā izmantot pareizus privāto zonu nosaukumus. Katrai ģimenei ir savi nosaukumi, kādos tā sauc dzimumorgānus, bet bērnam ir jāzina visiem zināmie nosaukumi, lai, ja kāds iet pāri bērna robežām vai dara, ko tādu bērns negrib vai, kas viņam nepatīk, tad viņam ir jāspēj to pateikt pāridarītājam.
Arī vecākiem ir jānodrošina izglītība. Pirmkārt, jau kā izglītot bērnus par ķermeņa daļām un robežām. Tai nav jābūt dzimumizglītībai kā atsevišķai lielai lietai. Tas ir vairāk par to, ka bērnam ir jāiemāca, ka tu drīksti teikt, ko tu nevēlies un bērnam jāiemāca, ka viņa privātās zonas ir īpašas un neviens nav tiesīgs pieskarties tām, kamēr esi mazs, ja vien, tas nav, piemēram, dakteris. Ja mēs to varam iemācīt jau sākotnēji, es domāju, mums daudz vieglāk pat, ja seksuālās uzvedības problēmas parādās vēlāk, jo visiem uzreiz ir saprotams, par ko mēs runājam un visi zina, kādi noteikumi tiek pārkāpti.
Un dienā, kad runājam, jūs nupat esat beigusi apmācīt centra "Dardedze" speciālistus. Ko jūs esat sapratusi no viņiem. Cik apmācīti, cik labi šajā jomā ir šie cilvēki šobrīd?
Viņi ir ļoti labi šajā jomā. Šim centram ir programma – "Džimbas drošības programma", kurā bērniem māca par ķermeņa privātajām daļām un ķermeņa noteikumiem. Tā ir lieliska! Es nekur neesmu redzējusi neko līdzīgu.
Es ceļoju daudz un uzstājos visā pasaulē un nekad neesmu redzējusi neko tik pārdomātu un profesionālu. Latvija ir laimīga, ka jums ir šāds centrs, kas var strādāt ar visu valsti.
Viņi zina daudz. Es domāju, ka arī viņi paši var doties pasaulē un mācīt citus. Jo es domāju, ka pārējā pasaule ir gana laba, strādājot pēc tam, kad kaut kas notiek, bet varbūt ne tik labi prevencijā. Ja ir laba prevencija, tad cerams, mums nebūs tik daudz seksuālas vardarbības gadījumu.
Noslēgumā es vēlētos jums dot tādu kā atvērto mikrofonu, proti – vai ir vēl kādas svarīgas lietas, kuras mūsu sarunas kontekstā jūs vēlētos izcelt?
Jā, mēs pārrunājam izglītošanas daļu, bet svarīgi ir arī domāt par to, kā nodrošināt, ka tad, kad šādi notikumi notiek, ka ir iespēja ar kādu sazināties, lai ir, kas palīdz situāciju atrisināt, palīdz saprast, kas noticis. Mēs zinām, ka, ja notiek ātra iesaistīšanās, tad risks, ka tiks darīts vēl kas slikts ir daudz zemāks. Ir svarīgi, ka pāridarītājus uzzina sociālie dienesti un iestādes, kas var palīdzēt. Jo ātrāk mēs šo informāciju nododam, jo mazāka iespēja, ka darbība tiks atkārtota. To izdarot, mēs izglābjam daudzus iespējamos nākotnes upurus. Svarīgi, ka bērni un pusaudži, kuri izrāda šādu uzvedību, saņem palīdzību ātri.
Liels paldies jums!
Paldies jums!
Šobrīd jau apgūtās iemaņas, centra par drošu bērnību "Dardedze" komanda nodod arī tālāk, lai plašāks ekspertu loks prastu ar šādām epizodēm strādāt.
