"Centrs Dardedze" nesen saņēma jautājumu no kādas mammas, kura jutās samulsusi par sava sešus gadus vecā bērna teikto: bērns stāstījis, ka dārziņā diendusas laikā zēni viens otram "laizījuši krāniņus". Šāda veida jautājumus "Centrs Dardedze" saņem visai bieži, jo vecāki un pedagogi mēdz būt apjukuši par to, kā saprast bērna teikto un ko ar šo informāciju tālāk iesākt?
Vispirms jāsaka, ka šādas situācijas nav retums – kaitējoša seksuāla uzvedība starp bērniem jeb darbības, kas iziet ārpus attiecīgā vecumposma ierastajām robežām, mēdz notikt gan dārziņos, gan skolās, gan arī mājās un pagalmos.
Lai gan nevēlamās darbības notiek ar ģenitālijām, pirms pubertātes iestāšanās šādām darbībām vēl nav seksuāla rakstura – ja rotaļas aiziet par tālu, nereti bērni šādā veidā vienkārši eksperimentē vai izreaģē to, ko ir redzējuši vai piedzīvojuši. Bērni nevar šādas lietas izdomāt paši no sevis, ja nav ar šādām pieredzēm vai informāciju saskārušies, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mēs, pieaugušie, uztvertu bērna teikto gana nopietni un zinātu, kā uz to reaģēt un kā šādas darbības iespējams novērst. Jāatceras, ka šeit nav viens "sliktais" bērns un otrs cietušais, jo būtībā abas puses ir upuri un arī palīdzība nepieciešama abiem. Noteikti nevajadzētu notikušo ignorēt vai bērnus sodīt, jo viņi pārkāptās robežas vēl var nemaz neapzināties.
Kā runāt ar bērnu?
Iespējams, ka pirmajā brīdī, kad bērns vecākam vai pedagogam pastāsta par mulsinošu pieredzi, pieaugušais arī pats jūtas apjucis. Var parādīties tādas emocijas kā kauns par to runāt, dusmas, vainošana vai trauksme. Tās visas ir normālas pirmās reakcijas, taču svarīgi neizreaģēt tās uz bērnu, lai neiedragātu bērna uzticēšanos pieaugušajam. Ja nepieciešams, labāk paņemt pauzi, lai nomierinātos, un tad runāt ar bērnu tālāk. Turpretī, ja bērns piedzīvo no pieaugušā ļoti emocionālu reakciju, tas var bērnu satraukt un turpmāk atturēt no vēršanās pie jums.
Sarunu ar bērnu vajadzētu veikt "zem četrām acīm", kad citu nav klāt un nekas nenovērš uzmanību.
Pirmkārt, ir ļoti svarīgi paslavēt bērnu, kurš vecākam vai pedagogam pastāstījis par mulsinošo pieredzi un savām izjūtām, jo to izdarīt nav viegli. Tas, ka bērns spēj par to runāt, ir nozīmīgi un veselīgi. Bērna uzslavēšana viņu iedrošinās arī turpmāk vērsties pie pieaugušā pēc atbalsta. Ļoti būtiski ir ticēt bērnam un to viņam pateikt, jo šādas lietas viņš nevar izdomāt pats. Tāpat vēlams iejūtīgi painteresēties, no kurienes bērns varētu būt smēlies idejas par šādām darbībām. Ja bērns tās redzējis, piemēram, vecumam neatbilstošos video vai arī "pieķēris" intīmā brīdī savus vecākus, pieaugušo atbildība ir parūpēties, lai turpmāk viņš vairs šādai informācijai vai skatiem nepiekļūst.
Turpretī, ja bērnam pornogrāfiju kāds speciāli rādījis vai arī ir aizdomas par seksuālas izmantošanas pazīmēm no kāda vecāka bērna vai pieaugušā puses, tad būtu jāziņo arī Valsts policijai.
Otrkārt, nepieciešams pārrunāt ar bērnu tēmu par drošību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Varam izrunāt, vai bērns zina, ka viņa ķermenis pieder tikai viņam pašam un, tāpat kā valstīm, arī ķermenim ir savas robežas, kuras citi nedrīkst pārkāpt? Izrunājam, kas ir mūsu ķermeņa intīmās vietas, kuras citiem nerādām un citiem neaiztiekam, un kā tās sauc.
Tāpat svarīgi patrenēties, kā pateikt "nē" vai "stop", kad kāds cilvēks pārkāpj mana ķermeņa robežas vai tu negribi darīt to, ko cits ierosina.
Un, treškārt, pārrunājam, ko darīt turpmāk, ja līdzīgas situācijas draud atkārtoties. Džimbas drošības stundiņās parasti pirmsskolas vecuma bērniem māca šādus trīs soļus:
1) apturēt notiekošo, sakot "nedari tā, man tas nepatīk";
2) iet prom;
3) pastāstīt par notikušo uzticamam pieaugušajam.
Lai šīs prasmes nostiprinātu, arī turpmāk ir vērts ik pa laikam atkārtot šos drošības noteikumus. Sarunām palīdzēt var arī uzdevumi ģimenei, kas atrodami šeit.
Ļoti iesakām pārrunāt šo tēmu arī ar citu iesaistīto bērnu vecākiem un pastāstīt par to, kas varētu būt noticis – gan bērna teikto, gan arī to, ko varētu darīt, lai šī uzvedība neatkārtotos. Protams, ļoti svarīgi ir nevainot ne bērnus, ne arī vecākus, bet gan vienkārši pārrunāt, ka visiem iesaistītajiem bērniem nepieciešama papildu uzmanība – pieskatīšana, kad viņi rotaļājas ar citiem bērniem, kā arī mierīga, iejūtīga saruna par ķermeņa robežu tēmu.
Dārziņa loma bērna drošībā
Ikvienam vecākam un pirmsskolas izglītības iestādes darbiniekam būtu skaidri jāapzinās, ka atbilstoši bērnu vecumposmu īpatnībām un arī Latvijas likumdošanai bērnus vecumā līdz septiņiem gadiem nekad nedrīkst atstāt bez pieskatīšanas – arī diendusas laikā, kad viņi šķietami guļ. Ja bērns ir pastāstījis par kaitējošas seksuālas uzvedības pieredzi vecākiem, ir ļoti svarīgi uzrunāt audzinātāju un dārziņa vadītāju par to, ka arī diendusas laikā nepieciešama bērnu pieskatīšana. Nekautrējieties pastāstīt arī iemeslu – dārziņam noteikti ir jāzina, ka šādas situācijas notiek, un to ir iespējams novērst, ja visas puses iesaistās un sadarbojas. Tā nav vainīgo meklēšana, bet nepieciešamas darbības, lai nekas tāds neturpinātos, un grupiņā to iespējams nodrošināt, bērnus pieskatot.
Preventīvi var palīdzēt arī Džimbas drošības stundiņa, kas par ķermeņa robežu tēmu uzrunātu visu grupiņu kopā. Nodarbība šajā grupiņā būtu noderīga un vērtīga, nesaistot to ar šo divu bērnu veikto. Tāpat arī pedagogiem ar visu grupiņu kopā vajadzētu pārrunāt tēmu par ķermeņa robežām un drošības jautājumiem tādā veidā, lai netiek analizēts konkrēts gadījums un iesaistītie bērni netiek identificēti. Ja audzinātājas par drošības tēmu runās ar bērniem, tad būtu svarīgi informēt arī citu bērnu vecākus, ka šajā vecumā ir tik svarīgi mācīt bērniem par drošību personiskās attiecībās.
Ko tālāk?
Pēc sarunas svarīgi bērnu kādu laiku vērīgāk pieskatīt un pavērot, kā viņš rotaļājas ar citiem bērniem. Tāpat nevajadzētu atstāt viņu rotaļās vienu, jo dažkārt bērnam rodas ideja izmēģināt noteiktas darbības vēl attiecībās ar citiem bērniem. Uzslavējiet bērnu, kad viņš ir uzvedies atbilstoši, piemēram, spējis pateikt kādam "nē" – pat ikdienišķā situācijā, ne tikai saistībā ar pieskārieniem, pratis nosaukt savas intīmās ķermeņa daļas vai pastāstījis par citām izaicinošām situācijām.
Ja tiek novērots, ka bērns atkal un atkal runā par kaitējošas seksuālas uzvedības pieredzi vai līdzīgām tēmām, imitē kādas darbības vai stāsta par spēcīgām emocijām šajā sakarā, palīdzoša varētu būt konsultēšanās pie psihologa, lai bērns savas emocijas varētu pārstrādāt.
Un arī pašiem vecākiem šajā tēmā var būt nepieciešams psihologa padoms – šādā gadījumā var būt noderīgi konsultēties ar "Centra Dardedze" psihologiem, kuri specializējušies bērnu seksuālas izmantošanas novēršanas jautājumos.
Kaitējoša seksuāla uzvedība starp bērniem nav nekas jauns, taču pieaugušajiem ir jābūt par to zinošiem, atklātiem un gataviem rīkoties, tāpēc kopīgiem spēkiem jāmācās saprast šos riskus un darīt visu iespējamo, lai bērni varētu augt drošās attiecībās ar citiem cilvēkiem.
