"Attiecībām ir jābūt tādām, lai skolotājs un vecāki, un bērns vēl pa vidu varētu sarunāties par mācīšanos, lai vecāki zinātu, kā viņi var atbalstīt mācīšanos, lai skolotāji zinātu, kā viņi var palīdzēt bērnam skolā, kas ir viņa stiprās puses vai kur atbalsts nepieciešams," uzsvēra Lazdiņa.
Savstarpējai komunikācijai nav jābūt tikai par problēmu situācijām, tai ir jāatbalsta bērna mācīšanās process.
"Protams, mācīšanos ietekmē arī citas lietas, tās ir savstarpējās attiecības, tas ir tas, kā es jūtos skolā, tas apaug ap mācīšanās jēdzienu vai ietekmē to – tas, kā es emocionāli jūtos, ļauj man vai nu pieslēgties, vai nepieslēgties darbam," skaidroja eksperte.
Vienlaikus skolotāji dažkārt spēj palīdzēt vecākiem saprast, kā palīdzēt bērnam plānot laiku, lai viņš tiktu galā ar visiem darbiem, pulciņiem un izaicinājumiem. No otras puses, vecāki var atklāt skolotājam, kādos apstākļos bērns jūtas nedrošs, kā viņu veiksmīgi atbalstīt.
"Varbūt attiecībām ne tik ļoti svarīgi būt ciešām, jo ciešums ir atkarīgs no skolas un katra vecāka kapacitātes. Respektīvi, cik vispār katram skolotājam ir bērnu, lai viņš varētu tik cieši vai ne tik cieši sadarboties ar vecākiem un otrādi, katram vecākam ir bērni, un jāizveido attiecības ar katru no pedagogiem. Es ņemtu vārdu regularitāte – ne tik daudz ciešums, cik regularitāte, jo tas ir ļoti svarīgi attiecībām," vērtēja Rezgale.
Viņa norādīja, ka viens no labiem piemēriem ir, kad skolotāji gada sākumā veido kontaktu ar bērnu vecākiem, un katram no vecākiem velta vismaz nelielu laika sprīdi, lai saprastu, kurā attīstības punktā vispār bērns atrodas, lai uzklausītu vecāku bažas.
"Tālāk svarīga ir regularitāte, lai vecāks nebūtu pēdējais, kas uzzina par bērna problēmām, nedz arī tas, kuru katru dienu pārņem tāds stress, atverot vaļā e-klasi, kurā ir pilns ar ziņām no ļoti daudziem pedagogiem. Tas ir par daudz," atzina Rezgale.
Gineite dalījās pieredzē, ka viņa kā vecāks attiecības ar skolu uztver divos līmeņos – viens ir ar bērna klases audzinātāju, otrs ar administrāciju.
"Viens līmenis ir attiecības ar klases audzinātāju, kur, protams, ka komunikācija sanāk biežāka. Tajās būtiskais atslēgvārds ir cieņpilnas attiecības no abām pusēm," viņa uzsvēra.
Komunikācija gan jāveido arī ar skolas vadību, ieteica Gineite. "Man vienmēr ir licies ļoti būtiski, ka skolas gada sākumā direktors, direktora vietnieks vai kāds no administrācijas arī atnāk un pastāsta, kas ir šī gada prioritātes, kas ir galvenie uzdevumi, kuriem skola veltīs laiku. Tās var būt 10, 15 minūtes, bet tas ir ļoti būtiski, lai saprastu kontekstu, kas notiek skolā un kā mums tajā iekļauties," viņa skaidroja.
Vērtējot reālo situāciju skolās, Lazdiņa atzina, ka tā ir ļoti atšķirīga. "Ir skolas, kas uzskata, ka to vienīgā atbildība komunikācijā ar vecākiem ir informēšana. Informēšana ir centrālais uzdevums lielākoties par visām nebūšanām, un tas ir tāds savā ziņā zemākais līmenis. Pats augstākais līmenis ir, kad vecāki jau ir iesaistīti skolas darba plānošanā, kad tās mērķu izvirzīšanā ir iesaistīti vecāki," viņa skaidroja.
Gineite informēja, ka par vecāku attiecībām ar skolu, kā arī par laika plānošanas, loģistikas, izglītības, ārpusskolas aktivitāšu, brīvā laika, veselības, ēšanas un citiem jautājumiem, kā arī galu galā par to – kā pagūt būt kopā un veidot cieņpilnas attiecības ģimenē tiks runāts tiešsaistes bezmaksas forumā "Vecāki VAR - noderīgi un praktiski vecākiem" 19. augustā.