Palīdzība krīzes situācijā nonākušajām jaunajām grūtniecēm un māmiņām
- Biedrības „Ģimenes Šūpulis” krīzes centrs Patvēruma māja no 2015. gada uzņem un atbalsta bez fiziska, emocionāla un psiholoģiska patvēruma palikušas un grūtībās nonākušas grūtnieces un jaunas māmiņas ar mazuļiem līdz viena gada vecumam. Kontakti: „Jaunpalejas,” Kauguru pagasts, Beverīnas novads; Tālr. 64234485; epasts: [email protected]; www.gimenes-supulis.lv; vadītāja: Valda Reķe, mob. 26548496, e-pasts: [email protected];
- Misija „Pakāpieni" palīdz krīzes situācijās nonākušajām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, vientuļajiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēm. Kontakti: Rīgas iela 41, Tukums; tālr. 26287215; www.pakapieni.lv; e-pasts: [email protected]
- Biedrība „Cerību spārni” Siguldas novada „Kārklos” lietošanā uz 10 gadiem saņēmusi māju, zemi un saimniecības ēkas, kur izveidots Sociālā atbalsta centrs „Cerību māja”. Atbalsta centrs sniedz divus pakalpojumus – sociālo rehabilitāciju vecākiem ar mazgadīgiem bērniem pēckrīzes periodā un aprūpes un dzīvesprasmju apmācībā, kā arī atelpas brīža pakalpojumu vecākiem, kuriem ir bērni, jaunieši vai pieaugušie ar invaliditāti.Tālr.: +371 26879835. e-pasts: [email protected].
Viņi satikās sociālajā mājā, dzīvoja blakus istabās. Viņiem bija tik daudz kopīga, ka viņi nolēma apprecēties. Īstenībā viņa izlūdzās, jo bija tik ļoti to gaidījusi. Un vēl – bija milzīga vēlēšanās mainīt uzvārdu. Tikai nesen viņa bija atklājusi, ka dzīvo ar savu audžumātes iedoto vārdu, uzvārdu un pat dzimšanas datumu. Vārdu Vandai negribējās mainīt, uzvārdu gan, jo jau ilgāk nekā piecus gadus, kopš aizbēga no audžumātes, viņa negribīgi klausījās, kad citi izrunāja viņas uzvārdu. Tas vienmēr atsauca atmiņā audžumāti, viņas noteikumus, aizdomas un mūžīgos atgādinājumus, ka Vanda izglābta no bērnunama.
Kāzām gatavojās Vanda viena. Krāmu tirdziņā pati nopirka gredzenus, tuvējā veikalā tortīti. Baltās kleitas nebija, bet bija laulības apliecība un jaunais uzvārds.
Beidzot kaut kas Vandas dzīvē notika pēc viņas gribas.
Nu viņiem bija divas istabas un kaķenīte. Vandai ne visai patika, kā vīrs pret to izturējās, un kādu dienu, pārnākot no konsultāciju centra, viņa atrada kaķenīti nožņaugtu… Vīrs atgriezās tikai pēc trim dienām. Vai tāda bija precētas sievas dzīve? Un vēl – no rītiem viņa jutās īpaši nelabi. Konsultante ieteica aiziet pie ginekologa. Aizdomas apstiprinājās. Vanda bija stāvoklī. Viņa steidzās mājās, lai pavēstītu vīram, bet viņš kārtējo reizi bija kaut ko salietojies un gulēja uz grīdas pie dīvāna.
Tā nebija pirmā reize. Taču šie skati atkārtojās arvien biežāk. Kad Vanda iebilda, vīrs viņu ieslodzīja vienā no istabām, atņēma telefonu un teica, ka pārmācīs, lai neuzplijas, bet dod naudu, jo viņi ir ģimene.
Kādu naudu? Savu un viņas invalīdes pensiju šim mēnesim viņš jau bija notērējis. Ja nebija naudas, Vanda tika grūstīta un žņaugta. Visbeidzot viņa saņēmās un izstāstīja to savai konsultantei.
Dzīvoklī Vanda vairs neatgriezās, bet pati piezvanīja uz krīzes centru un lūdza patvērumu.
Vanda gribēja aizmirst piedzīvoto. Visu savu laiku viņa vēlējās veltīt tikai gaidāmajam dēliņam. Pirmie divi mēneši bija miera pilni. Kaut ko tādu Vanda nebija piedzīvojusi jau ilgi: rūpes par viņu, mieru, izgulēšanos siltā, gaišā istabā un iespēju ēst īstus lauku dārzeņus, pašai plūkt bumbierus un ābolus. Bija arī laiks noskatīties, kā citas māmiņas rūpējas par saviem mazuļiem. Arī viņa drīz būs jaunā māmiņa! Vārds jau ir izdomāts, un drēbītes bērnam arī sarūpētas.
Valters piedzima dūšīgs, ar skaļu un uzstājīgu balsi. Vandas laime mijās ar bailēm, ka tikai neuzrodas vīrs un bērnu neatņem. Viņa vairākas diennaktis nevarēja gulēt, vispār aizmigt nespēja, visu laiku raudzījās, ka kāds nepaņem viņas puisīti un nenodara pāri. Tā bija neizprotama iekšēja trauksme un nemiers. Apmulsumā kādā naktī viņa paņēma bērnu no gultiņas, ietina sedziņā un naktskreklā devās prom.
Vanda ārstējās vairākus mēnešus. Kad atgriezās, puisēns bija jau apvēlies, smaidīja pretim ar savu bezzobaino mutīti un dudināja.
Vandai bija jālieto zāles un naktīs kārtīgi jāizguļas. Vairākus mēnešus dienas ritms iestājās nemainīgs – pa dienu Vanda bija kopā ar dēliņu, naktīs viņu pieskatīja auklīte.
Vienas zāles palīdzēja, citas ne tik labi. Vanda atrada savu iepriekšējo ārsti, kuru viņa pazina kopš tīņu vecuma, kad pirmo reizi bija mēģinājusi sev atņemt dzīvību. Šai ārstei viņa uzticējās. Bet kādu reizi no vizītes mājās viņa pārbrauca dziļu pārdomu pilna. Ārste bija ieteikusi bērnu atdot audžuģimenē. Nu, nē! Tas bija viss, kas Vandai piederēja. Pats mīļākais un dārgākais. Kas notiks ar Valteru, kad atkal ilgi ārstēšos? Domas jaucās pa galvu. Kā lai saprot, kas labākais manam bērnam?
Rudens pusē Vanda iepazinās ar kādu pāri. Laipni un labi cilvēki.
Abi strādā, ir dzīvoklis Latvijas otrā pusē. Viņi sāka braukt ciemos. Kādā reizē Vanda sadūšojās un uzjautāja: vai jūs gribētu audzināt manu dēlu? Viņi atbildēja, ka jāpadomā. Vanda sāka lūgt Dievu, lai viņi neatsaka, lai arī šoreiz notiek, kā viņa vēlas.
Ienāca prātā vēl kāda doma. Varbūt uzrunāt audžumāti? Viņa viena dzīvo privātmājā, ir dārzs, vietas visiem pietiktu. Mazais varētu skraidīt pa lauku kā viņa kādreiz bērnībā. Audžumāte vēl gana sprauna, pieskatītu mazo, ja viņai atkal būtu kādu laiku jāārstējas slimnīcā.
Audžumāte atbrauca. Stalta kā vienmēr. Mazo negribēja ņemt klēpī, lai kā Vanda centās saukt viņu par mammu un iegalvot, ka tas ir viņas mazdēliņš. „Nē” bija ļoti strikts - tas laiks esot pagājis. Lai vai kā, vismaz Vanda bija mēģinājusi.
Jau divus gadus Vanda dzīvo pansionātā, tālu no sava vīra. Reizi mēnesī apciemo Valteru visas dienas garumā. Ar viņas izvēlētajiem dēla audzinātājiem sazvanās katru piektdienas vakaru, uzzina, kā Valteram klājies pa nedēļu.
Valters iet bērnudārzā, brauc ar skrejriteni un tikšanās reizēs sauc viņu par mammu Vandu.
* Viens no 18 patiesiem stāstiem no patvēruma mājas grūtniecēm un jaunajām māmiņām „Ģimenes šūpulis”. Varoņu vārdi un notikumu vietas ir mainīti.
