Par savu pieredzi raksta autore Lidija Lieģis raksta: "Es pati esmu trešās paaudzes latviete. Mani vecvecāki aizbēga no Latvijas Otrā pasaules kara laikā, un mani vecāki piedzima Anglijā. Es uzaugu Anglijā un Beļģijā. Anglijā es gāju uz latviešu skolu sestdienās, bet tad, kad pārcēlāmies uz Beļģiju, sākuma gados nepietika latviešu, lai iesāktu skolu.
Mūžā nodzīvoju sešus mēnešus Latvijā piecu gadu vecumā, bet bieži vien pavadīju laiku Latvijā katru vasaru.
Ar vecākiem un vecvecākiem sarunājos latviski, bet tagad dzīvoju starp Tuvajiem Austrumiem un Skotiju, un reti satiekos ar latviešiem. Audzinu meitu, vīrs nerunā daudz latviski, bet man ir svarīgi, ka meita runās un sapratīs latviski."
Kā to var panākt, dzīvojot ārpus Latvijas un prom no latviešu sabiedrības?
Šajā pētījumā autore runā ar latviešiem, kas dzīvo Ungārijā, Skotijā un Anglijā. Mērķis bija uzzināt, kā viņi bija audzināti un kā viņi paši audzina bērnus, lai iemācītu viņiem latviešu valodu.
Trīs bērnu mātes centieni bērnu latviešu valodas saglabāšanā Skotijā
Zane Vantere ir 35 gadus veca trīs bērnu māte. Viņa jau piecus gadus dzīvo Invernesā, Skotijā. Meitai ir trīs gadi, dēliem 13 un 17.
Pašreiz viņa audzina bērnus, bet rudenī sāks mācīties koledžā, lai uzlabotu angļu valodas prasmes. Zane dzima un uzauga Vidzemē, Limbažu pusē. Viņa aizbrauca uz Skotiju, jo gribēja uzlabot darba un finansiālo stāvokli: “Latvijā, strādājot darbu pilsētā, kur dzīvojām, nevarēju nodrošināt saviem bērniem to, ko viņi ir pelnījuši,” viņa stāsta.
Zanes dēli jau četrus gadus dzīvo un mācās Skotijā. “Ļoti ātri pēc atbraukšanas dēli adaptējās un pēc mēneša brīvi runāja angliski, jo skolā visas mācības notiek tikai un vienīgi angļu valodā,” stāsta Zane. Bet mājās gan ir noteikums – runāt latviski, skatīties latviešu televīziju. “Tiesa, šo noteikumu puikas savā starpā pārkāpj un reizēm runā angliski, pareizāk sakot, skotu slengā (kuru tīri angliski runājošam cilvēkam ir grūti saprast, kur vēl man). Meita piedzima Skotijā un pašreiz apmeklē dārziņu, kur viss notiek angļu valodā.
“Mums gan ir ļoti paveicies, jo viena no audzinātājām ir latviete,
mūsu ģimenes draugs, un sākumā bērnam patulkoja un ļoti palīdzēja iejusties angliski runājošā sabiedrībā (bērnudārzā). Nu arī meita prot runāt divās valodās.” Bet daudz citi bērni ,,angliskojās’’ - vairāk ģimeņu runā angliski, neskatās latviešu televīzijas raidījumus, nesvin latviešu svētkus,” stāsta Zane.
Uz Latviju ģimene brauc reiz gadā, lai uzturētu saites. Invernesā uz ielas bieži var dzirdēt latviešu valodu, pieaugušie runā joprojām latviski, bet bērniem gan ir grūtāk - viņiem skola, draugi, hobiji un pulciņi ir angļu valodā.
Zane ir pozitīva par viņas bērnu spēju runāt un mācīties latviešu valodu. “Apsveicams man liekas fakts, ka šeit skolās vai dārziņā skolotāji jeb, kā šeit viņus dēvē - speciālisti, uzsver, lai turpina runāt savā dzimtajā valodā. Lai skatās televīzijas raidījumus, lai lasa grāmatas, lai runā, dzied un neaizmirst savu dzimto valodu. Mūsu ģimene to arī dara. ”
Lidijas Lieģis pārdomas par valoda saglabāšanu svešumā un ieteikumus, kā to labāk darīt, turpināsim nākamajos rakstos.
