Dzimumidentitātes traucējumi
Dzimumidentitātes traucējumi jeb dzimuma disforija ir novērojama kā maziem bērniem, tā pusaudžiem un pieaugušajiem, skaidro bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.
Jāatceras, ka dzimumidentitāte un seksuālā orientācija nav viens un tas pats – to bieži jauc.
Cilvēkiem dzimumidentitāti nosaka dažādi slāņi – hormoni, smadzeņu darbība, sociālās funkcijas – tās visas darbojas vienādi, bet var būt neatbilstības. Iespējams, ka ir neatbilstība starp bioloģisko un psiholoģisko dzimumu.
Process ir sarežģīts. Katrs individuāls gadījums ir atšķirīgs – ir bioloģiska vai psiholoģiska ietekme. Tomēr vienojošais ir – ciešanas.
Ciešanas izraisa tas, ka iekšējā sajūta neatbilst bioloģiskai realitātei, visvairāk to novēro bērnībā un pusaudžu gados. Bērnu vecumā dzimumlomas un ekspektācijas ir atšķirīgas, bet lielākās grūtības ir tad, kad sākas dzimumnobriešana.
Pusaudžu resursu centra vadītājs Nils Sakss-Konstantinovs skaidro, ka centrā nonāk pusaudži ar lielām ciešanām. Tiek veidots ceļš, kā šai grupai vislabāk var palīdzēt. Ir pusaudži, kuriem stress un ciešanas ir tik lieli, ka viņi var nodarīt sev pāri.
Pastāv diskusija, vai dzimuma disforija ir traucējums vai viens no identitātes veidiem. Slimību klasifikatorā tas ir kā viens no slimības veidiem, jo, lai mainītu psiholoģisko dzimumu, tam nepieciešamas medikamentozas iejaukšanās.
Dzimuma disforija dažādos vecumos
Toronto profesors Kenets Zakers ir pasaules autoritāte bērnu un pusaudžu identitātšu traucējumos, viņš viesojās Latvijā.
Profesors raksturo trīs vecuma grupas. Pieaugušajiem, lai samazinātu dzimuma disforiju, ir jāatbalsta viņa izvēle dzīvot citā dzimumā, ja tā vēlas un ir apsvērta dzimuma maiņa.
Pusaudžiem ieteicama sociāla pāreja no viena dzimuma otrā, arī medikamentus var lietot.
"Šobrīd piedzīvojam eksploziju, daudzi pusaudži ir šajā situācijā, ir samulsuši, jo nesaprot, kas viņi ir," pauž profesors.
Ir arī mazo bērnu grupa – lielākajai daļai bērnu ar dzimuma disforiju tā neturpinās pusaudžu gados. Mazi bērni var būt elastīgāki attīstībā.
Nils Sakss-Konstantinovs skaidro, ka pieaug pusaudžu skaits, kas meklē palīdzību. Gada laikā ir deviņi pusaudži – astoņas bioloģiskas meitenes, viens bioloģiskais puisis. Latvijā nekas neatšķiras no pasaules pieredzes.
Psihiatrs Ņikita Bezborodovs pauž, ka mainās arī situācija bērnu vecumā – senāk mazāku bērnu vecumā bija gadā viens vai divi gadījumi, tagad gada laikā saskaras ar vairākiem gadījumiem.
Pacienti saka, piemēram, "es esmu puisis", bet ir problēma, ka aug krūtis un attīstās sieviešu dzimuma pazīmes. Ir arī gadījumi, kad pusaudži jūtas kā ārpus dzimuma – ne meitene, ne puisis.
Speciālistam ir būtisks pacienta vecums, tas nosaka iespējamo palīdzību.
Latvijā klīniskajā praksē daudz mazāk saskaras ar dzimuma disforiju, kad ģērbjas un nodarbojas ar aktivitātēm, kas pretējas dzimumam. Pusaudžu gados tas 80–85% gadījumu neturpinās, bet ir lielāka iespēja būt homoseksuālam. Šādos gadījumos noteikti būtu nepieciešama psihologa palīdzība visai ģimenei. Nevajag arī steigties ar sociālo pāreju cita dzimuma lomā mazam bērnam, jo tad pusaudžu gados ir lielāka iespēja, ka dzimuma disforija saglabāsies.
Mazāku bērnu vecākiem speciālisti iesaka netaisīt lielu traci ap šo, nogaidīt, nevajag steigties, mainot pilnībā bērna dzimumlomu.
Profesors iesaka sociālo pāreju atbalstīt pusaudžu gados – sākt saukt tādā vārdā un pieņemt to dzimumu, kā pusaudzis vēlas. Te ir dažādi aspekti – drēbes, ģērbšanās stils, tualetes apmeklēšna utt. Sociālā transformācija var būt pilnīga vai daļēja – piemēram, mājās izturas kā ierasts, bet sabiedrībā, kā jaunietis vēlas vai otrādi.
Ja dzimumidentitātes jautājumi saasinās pusaudžu gados, visticmāk, tas nepāries. Pusaudža vecumā ir iespējamas lielākas iejaukšanās - aizkavēt pubertāti medikamentozi, dodot laiku noorientēties savā dzimumapzināšanās procesā, šo stāvokli nevar turpināt ilgāk kā divus gadus, tad sāk lietot pretējā dzimuma hormonālo terapiju.
Latvijā šādi gadījumi nav zināmi.
Dzimummaiņas operāciju veic pieaugušā vecumā.
Latvijā ir gadījumi, kuros ģimenes gribējušas no bērniem atteikties, bet ir arī, piemēram, Rīgā skolas, kurās ļoti atvērti palīdz jauniešiem šādā situācijā.
Lomu spēles bērnībā
Raidījumam vecāki jautā – vai jāsatraucas, ja bērns spēlē lomu spēles, izvēloties pretējo dzimumu. Nē, tas ir normāli, jo lomu spēles, iejušanās citā lomā ir atšķirīgas no ciešanām, kuras ir tiem, kas cieš no dzimuma disforijas. Ja bērns pārģērbjas mammas drēbēs, spēlējas, tas nerada ciešanas, tāpat tādas lomu spēles nenotiek bieži, netiek regulāri atkārtotas.
Ir jāsaprot, ka kādam pārģērbšanās var būt spēle, bet, ja tā ir dzimuma disforija, tad tas ir ļoti nopietni, tas rada nopietnas ciešanas un vairs nav spēle. Bezborodovs norāda, ka dzimuma robežas ir kļuvušas izplūdušākas un nav tik stingras. Sabiedrības attieksme mainās ļoti, ir mazāk stigmatizējoša. Bērni ir atvērti, viņos nav stereotipu.
Latvijā ir sākusies diskusija par šo jautājumu, tagad noslēgta sadarbība ar profesoru Zukeru, tad pusaudžu posmam būs palīdzība. Ir gadījumi, kad var redzēt – pusaudzim bijusi slikta pieredze pie slikta speciālista. Vecākiem uzmanīgi jāizvērtē speciālista prasmes. Jāuzmanās, lai pusaudzis šādā situācijā nepaliek izolācijā, ir jāmeklē atbalsts. Pusaudži saitē krūtis, internetā pērk hormonālus līdzekļus un dara citas neprātības. Sociālā atbalsta tīkls jaunietim ir ļoti svarīgs.
Pusaudžu resursu centrs piedāvā iespēju sazināties WhatsApp grupā.
