Lai arī mani bērni vēl neliek kopā burtus zilbēs, lasītprieka dzirksteles tie saskata un jau arī rada paši savā ikdienā. Viena mana mūža mīlestība, kas pārtapusi par zināmu atkarību, ir grāmatas. Līdz ar bērnu ienākšanu manā dzīvē man ir dota iespēja gan pārlasīt savas bērnības izcilākās grāmatas, gan iepazīt mūslaiku bērnu vārdu meistaru un ilustrāciju burvju sniegumu.
Pārdomājot mūsu kopābūšanu, dalos deviņās atziņās, kuras, manuprāt, var rosināt bērnus iemīlēt grāmatas, atklājot to bezgalību, jau no mazām dienām.
Vecākiem jālasa pašiem. Ja bērns redz mammu ar grāmatu rokā, tad arī viņa roka stiepjas pēc grāmatas. Ja bērns redz tēti ar mobilo viedierīci rokā, tad arī viņa roka stiepjas pēc viedierīces. (Lai arī lasīt grāmatas šodien var viedierīcēs, lasītprieka saknēm, manuprāt, jāļauj stiprināties drukātā grāmatā, ko var paņemt rokās.)
Jālasa priekšā no mazām dienām. Pat ja bērns vēl pats nerunā, tomēr viņš jau sāk izprast vārdu nozīmi daudz ātrāk, nekā mums šķiet. Lasīt priekšā, pat ja īsu mirkli, ir svarīgi, iekļaujot šo nodarbi ikdienas dienaskārtībā jau no agrām dienām.
Lasīšana kā rituāls. Vai tā būtu ikdienas lasīšanas pusstunda pirms diendusas vai vakara pasaciņa pēc garas dienas, lasīšanai ir dabiski jākļūst par ieradumu. Tā kā divi no trim bērniem jau paši spēj pateikt, ko vēlas lasīt, dažkārt tas nozīmē divas grāmatas vienā reizē, ja nespējam vienoties par vienu. Arī to ļauju, lai katra izvēle tiek atzīta par vērtīgu. Pat ja tas nozīmē – izlasīt tikai daļu no grāmatas satura šai reizē.
Ļauj izvēlēties lasāmo bērnam pašam! Mēs kā vecāki pagaidām varam noteikt to, kādas grāmatas ir pieejamas mazajiem lasītājiem. Tā ir mūsu veiktā izvēle. Tālāk ir svarīgi neierobežot bērnu un ļaut viņam pašam izvēlēties, ko lasīsim šoreiz. Pat ja kādā brīdī tā ir viena un tā pati grāmata vairākas dienas pēc kārtas, neatsakiet. Tātad bērns tajā ir saklausījis vai saskatījis kaut ko sev svarīgu.
Grāmata ir tikai forma saturam. Grāmatas nenozīmē tikai piedzīvojumu stāstus un dzejoļus. Šī pasaule ir daudz plašāka un bērnam tas jāļauj ieraudzīt, veidojot grāmatplauktu daudzpusīgi piepildītu. Pirmsskolas vecuma bērniem īpaši saistošas ir procesus skaidrojošas grāmatas: tā, piemēram, ir iespēja izzināt okeānu, kosmosu, mežu, mākslu, cilvēka organisma darbību, ražošanu un citas lietas, kas veido pasauli. Tā, piemēram, mežu putnu dziesmu grāmata ar iespēju atskaņot reālu putnu balsis ir kļuvusi par pašreizējo favorītu. Un, cik silti paliek sirdij, kad, laivojot pa meža upi, bērns nekļūdīgi saka – dzirdot meža zīlīti, nu to putnu, kas bija grāmatā. Nosauc un vēl visnotaļ līdzīgi atdarina putna balsi.
Esiet gatavi jautājumiem. Priekšā lasīšana pirmsskolas vecuma bērniem nozīmē dialogu. Jāņem vērā, ka bērni asina klausīšanas prasmi, bet arī spēj lasījuma vidū iespraukties ar jautājumiem un emocijām. Un tas liecina tikai vienu – bērns ir vienā laivā ar jums, dzīvodams līdzi. Jāļauj lasījumam pārtrūkt, ļaujot noskaidrot vēlamo. Ja jautājumu nav, tad pēc lasīšanas (kaut vai pirms katras lappuses pāršķiršanas), ir vērts vecākam pašam uzdot kādu tematisku jautājumu bērnam par saturu vai par ilustrācijām.
Līdzņemamās grāmatas jeb lasiet dažādās vietās! Grāmata patiesībā ir daudz vērtīgāks situācijas glābējs brīžos, kad bērns uz kādu mirkli jāpatur mierā, vienlaikus dodot viņam kādu nodarbi. Tā grāmatas mums atrodas ne tikai mājās grāmatplauktā, bet arī automašīnā, mežā, mammas somā, teltī, omītes sekcijā, arī vannasistabā līdzās podiņam. Gaidot rindu kādā pieņemšanā vai gaidot vecāko bērno no deju nodarbības, grāmata ir palīdzējusi izklaidēt bērnu, ļaujot pilnvērtīgi pavadīt laiku kopā vietā, vienlaikus cieņpilni izturoties pret pārējiem gaidītājiem.
Ekspedīcija uz bibliotēku. Ja ir sasniegts tāds briedums, kad bērns pret grāmatu sāk izturēties ar cieņu, tad ir pienācis laiks pirmajam iepazīšanās gājienam uz bibliotēku. Ar laiku bērns sapratīs, ka tā ir maģiska vieta, kur ir neskaitāmi daudz iespēju, ko var paņemt līdzi uz mājām. Viena lieta, kas mani ne īpaši priecē, ir bibliotēku mazo apmeklētāju lasītavas ar rotaļlietu plauktiem. Šī multifunkcionalitāte it kā piesaista mazo vietai, bet vienlaikus novērš uzmanību no bibliotēkas “dārgumu lādes” – no grāmatu plauktiem.
Un, manuprāt, viens no svarīgākajiem punktiem: ja bērns lūdz palasīt grāmatu, nekad neatsaki. Atrodi mirkli kaut vai vienam atvērumam, ievedot mazo lasītāju aizraujošā pasaulē, kuru tālāk, iespējams, viņš pētīs arī bez mammas vai tēta palīdzības. Neiesaku izlaist teikumus, ja laika ir maz. Mazajiem ir detektīvcienīga atmiņa – viņi mēdz mani pieķert, ja izlaižu kādu dzejoļa pantu vai rindkopu grāmatā.
Pieredze liecina, ja mājās ir ilgāku brīdi klusums, tad bērnus var atrast vai nu zem galda ar izklātām daudzām grāmatām visriņķī vai pārcilājot mazo, bet smago grozu ar teju simts “Bikibukiem”. Turklāt vēl interesantāk ir dzirdēt, kad trīsarpus gadus vecais puika “lasa priekšā” kopīgi lasīto grāmatu mazākajai divgadniecei māsai, turklāt visnotaļ dokumentāli atstāstot dzirdēto.
