Pieaugušiem ir cita pieredze un zināšanas, kas saistītas ar nāvi, bērniem tādas nav, tāpēc nāve nav fatāla bērna uztverē, skaidro psiholoģe Inese Putniece. Bērns vēro cikliskumu dabā, redz augu dzīvi gadalaiku maiņās, puķi vāzē un puķes novīšanu, zāles dīgšanu un nokalšanu vasaras karstajā saulē vai rudenī, tas palīdz izprast piedzimšanu, rašanos un aiziešanu, iznīkšanu, nāvi.
Bērnam ir jāstāsta, ka visas dzīvās būtnes piedzimst, nodzīvo savu dzīvi un nomirst. Cilvēkiem miršana saistās ar skumjām un sērām, jo žēl šķirties, tāpēc ir sērošanas laiks, tās ir normālas emocijas.
Piemēram, ja bērnam saplīst viņa mīļākā rotaļlieta, tas ir sāpīgi, vecāki noteikti cenšas atrast labāko veidu, kā bērnam palīdzēt to pārdzīvot, tāpat jārīkojas situācijā, ja miris mājdzīvnieks – jāpalīdz pārdzīvot.
Ja ģimenē aizgājis mīļš mājdzīvnieks, sāpes ir lielākas, bet situācija tā pati – jāpalīdz bērnam pārdzīvot zaudējumu, bērnam ir jāstāsta, ka viņa
skumjas ir pavisam normālas sajūtas, tā dzīvē notiek, tādi smagi brīži jāpārdzīvo. Neviens dzīvnieks, tāpat kā cilvēks, nav mūžīgs.
Kaut arī šo faktu zina, ir grūti samierināties ar zaudējumu, jo cilvēkiem ir emocijas, pieķeršanās, arī pieradums. Tomēr bērnam jāzina, ka jebkuram cilvēkam pasaulē ir nācies ar to saskarties, tā notiek, ir normāli, ja ir skumji, tāpēc šis posms jāizdzīvo, tas ar laiku nebūs tik sāpīgi.
Nāve ir skumjas un sēras, to nevajag bērnam noliegt, tāpat nevajag īpaši slēpt šādas ziņas no bērniem, jo daudz informācijas bērnam ir intuitīvā līmenī.
Nevajag bērnam stāstīt, ka mīļais sunītis ir aizmucis no mājām un nav atrodams, vai putniņš aizlidojis.
Ja mājdzīvnieks ir miris, tad būtu ieteicams bērnam par to pastāstīt, iespējams, apbedīt dzīvnieku. Šāda rīcība bērna izpratnē būs zaudējuma noslēgums.
Ieteicamā rīcība vecākiem, kad bērns jūt zaudējuma sāpes:
- Būt kopā ar bērnu un izraudāties.
- Ļaut bērnam izrunāties tik, cik viņam nepieciešams.
- Atcerēties skaistus mirkļus, notikumus, atgadījumus.
- Apskatīt fotogrāfijas vai video – ieteicams to darīt vienu vai dažas reizes, bet ne ilgstoši.
- Ja nepieciešams – noslēpt lietas (iespējams, uz laiku), kas saistās ar mīļdzīvnieku, lai neraisa nevajadzīgas atmiņas.
- Rīkot atvadas, ja tas nepieciešams un ir palīdzoši.
- Atcerēties, ka mājdzīvnieku nevar aizstāt ar citu dzīvnieku, tāpēc ļoti jāpārdomā nepieciešamība uzreiz iegādāties citu mājdzīvnieku zaudētā vietā.
