Adaptācija bērnudārzā ir izaicinošs laiks gan bērnam, gan vecākiem, īpaši pandēmijas laikā, kad vecāku klātbūtne pirmsskolā ir ierobežota.
Vietnes "Uzvedība.lv" veidotāja Līga Bērziņa atzīst, ka adaptācijas posms gan bērniem, gan pieaugušajiem ir būtisks. "Es aicinu vecākus izturēties saudzīgi pret mazajiem cilvēkiem, kas uzsāk bērnudārza gaitas. Ja iepriekš bērni gāja garām un viņiem bija kaut kāds priekšstats, ko bērni tur dara, tad viņi nonāk pilnīgi citā pasaulē, kur ir savādākas smaržas, kur ir daudz trokšņa un daudz dažādu svešu cilvēku, kur ir nesaprotami noteikumi," norāda Līga Bērziņa.
Tikai pēc laika bērni sāk orientēties notikumos un iekļaujas ritmā.
"Arī mēs Saeimas deputātiem dodam simt dienas, tāpēc arī aicinu būt arī ļoti pacietīgiem attiecībā uz mūsu mazuļiem," mudina Līga Bērziņa.
Pirmsskolas pedagoģe, grāmatas "Kas notiek bērnudārzā" autore Dana Gulbe norāda, ka veiksmīgai adaptācijai ir liela nozīme, jo tikai tad, kad bērns emocionāli jūtas labi, viņš arī spēj mācīties un baudīt bērnudārzu.
Šobrīd, kad vecākiem ir liegts ieiet bērnudārzā, katra pirmsskolas iestāde meklē savu darbības formulu. Ir bērnudārzi, kur bērni no rīta spēlējas ārā, un katrs, kurš ierodas, pievienojas rotaļu laukumā, tad visa grupiņa kopīgi dodas telpās.
Līga Bērziņa atzinīgi vērtē bērnudārzus, kas ir atrisinājušas jautājumu par mīļmantiņu ņemšanu uz bērnudārzu. Ir pirmsskolas, kas iesaka kādu īpašu mīļmantiņu atstāt tieši bērnudārzā. Tas mazina vides barjeru.
Situācijai par labu nāk princips, ka audzinātājas nemainās ar grupiņām. Mazajiem nav palīdzoši adaptācijas procesā, ja mainās pieaugušie, un bērni nespēj radīt drošu piesaisti ar kādu pieaugušo.
"Man lūgums būtu veidot drošus rituālus, ja bērnu atstāj pie durvīm, izdomāt kādu interesantu spēli, kā viņš varētu lekt vai skaitīt, mēģināt mazināt drāmu, veidot jautrus rituālus, ka rīts bērnudārzā nav atvadīšanas no vecākiem, bet jautra, priecīga satikšanās ar bērniem, ar kolektīvu. Tad drāmas ir mazāk," analizē Līga Bērziņa.
Dana Gulbe vērtē, ka
adaptācijas problēmas sakne bieži ir nevis bērna nespēja atvadīties, bet vecāku nespēja palaist bērnu vaļā.
Bērns to sajūt un reizēm tieši tas padara atvadīšanos grūtāku.
"Šobrīd, kad tā robeža ir ārēji it kā novilkta ļoti stingra, vai tie būtu vārtiņi vai durvis, kaut kādā ziņā, to saka ģimenes un audzinātājas, ir pat vieglāk. Ir ļoti skaidra robeža, kur atvadāmies, un tālāk iet tikai bērns.
Kad mamma ir iekšātelpās pie skapīša un ir tā ilgā atvadīšanās, ir asaras vienam un varbūt arī otram, un vēl pēdējo reizi samīļoties, tas arī nav viegls un ātrs risinājums.
Ceru, ka šis murgs ātri beigsies un varēsim atgriezties normālās sliedēs, bet kaut kas ir arī pozitīvs," uzskata Dana Gulbe.
Protams, ir atkarīgs, vai adaptēties vajag bērnam 3,5 gadu vecumā vai pavisam mazam bērnudārzniekam, kuram ir tikai pusotrs gadiņš.
Svarīgi, vai adaptācija notiek bērnam, kuram ir labas verbālas prasmes. Jo zemākas bērna verbālās prasmes, jo vairāk savas emocijas bērns izpaudīs ar savu uzvedību.
“Mīļie vecāki, jo ātrāk sapratīsiet sava bērna grūtības, jo ātrāk kopā ar audzinātāju varēsiet tās atrisināt,”
uzskata Līga Bērziņa.
Neskatoties uz bērnu vecumu, bērni ļoti labi jūt vecāku emocijas. Svarīgi vecākiem sevī stiprināt pārliecību, ka bērnudārzs ir laba vieta manam bērnam, bērni redzēs, ka vecāki ir par to pārliecināti.
“Pārliecinātas mammas un tēti var saviem bērniem daudz vairāk palīdzēt,” saka Dana Gulbe, uzsverot, ka iestājas pret eksperimentēšanu ar bērnu – domājot, paskatīsimies, kā bērnam bērnudārzā iet! Ģimenei jābūt pārliecinātai par lēmumu, ka bērnam dārziņš ir nepieciešams, tas palīdzēs bērnam labāk pieņemt dzīves realitāti.
Bērna adaptācija bērnudārzā un vecāku klātbūtne šajā laikā nav vienmēr obligāti nepieciešama, bērnudārziem ir dažādas nostājas. Vislabāko tiltu var uztaisīt vecāku un pedagogu veiksmīga komunikācijā.
Līga Bērziņa uzsver, ka katram vecākam ir tiesības uz bērnības traumām, bet pieaugušajiem jāsaprot brīdis, kad iestājas pašu vecāku šķiršanās trauksmes: “Pieaugušos no bērniem atšķir tas, ka pieaugušiem ir vairāk resursu par to domāt, nekā mazajiem.”
Vecākiem ir jābūt gataviem krīzēm – ja jūsu bērns pusotra gada vecumā ar smaidu iesoļo grupiņā, esiet gatavi, ka tas var nebūt uz ilgu laiku. Par to nevajag uztraukties, jo vecākiem jāsaprot, ka tas pāries. Zināšanas par to palīdz vecākiem sagatavoties, ka tā var notikt.
Bērna uzvedības izaicinājumi vienmēr ir sauciens pēc palīdzības. Bērni, kuri reaģē eksplozīvi, palīdzību saņem ātrāk,
pauž Līga Bērziņa.
