Dzirdot itin bieži bērnu jautājumu – kas tas ir? –, laika gaitā esmu apkopojusi vērtīgus brīvpieejas materiālus, kas atrodami tiešsaistē. Esmu pārliecinājusies, cik svarīgi, lai šos noteicējus ir sastādījuši savas jomas lietpratēji un lai izmantotie materiāli atspoguļo tieši pašmāju dabas “varoņus”. Lai gan tiešsaistē mēdz parādīties entuziastu sagatavoti materiāli, piemēram, kartītes ar augu vai putnu attēliem un nosaukumiem, tajos mēdz iemaldīties gan neprecizitātes sugu nosaukumos, gan arī attēli, kur vietējo sugu klāstā iespraukusies kāda citu valstu suga, kuru Latvijas savvaļā nav nemaz iespējas sastapt. Vasara ir dabas bagātākais laiks, kurš var tapt par jaunatklājumiem pilnu laiku ikdienas gaitās ar bērniem gan pilsētā, gan jūrmalā, gan mežā.
No sniegbaltās ūdensrozes līdz kukaiņēdājaugam
Daudzinot strauji sarūkošo dabisko pļavu augu daudzveidību, Latvijas Dabas fonds nupat laidis klajā svaigu un bagātīgu ilustratīvu materiālu “Dabisko pļavu augu noteicējs”. Tur iekļauti gan ierastāki augi, gan tādi, kurus atrast dabā varētu būt sarežģītāks uzdevums, jo tad vispirms ir jāsaprot, kurā Latvijas nostūrī vēl ir saglabājusies dabiskā pļava, kur vēl acis un bites priecē puķu saliņas. Dabisko pļavu augu noteicējs: šeit.
Par ikgadēju zināšanu pārbaudi, iesākoties zaļajai sezonai, ir kļuvis indīgo augu atpazīšanas uzdevums kopā ar bērniem. Piemēram, Latvijas Dabas muzejs ir sagatavojis ceļvedi dabā “Latvijas indīgie augi”. Arī šo nodarbi var pilnveidot, jau esot dabā, īpaši cenšoties ieraudzīt tajā indīgās sugas un izstāstīt viens otram, kur slēpjas šī auga indes zobs.
Faktūru izpētes un vērības uzdevums var būt pacensties atpazīt dabā papardes, ielūkojoties Paparžu noteicējā.
Viens no bērnus valdzinošākajiem augiem, kas sastopamas Latvijas purvos, ir kukaiņēdājaugs jeb rasene, par kuras upuriem top mazas mušiņas, odi, skudras, reizēm spāres. Rasenei Latvijā ir četras sugas, kuras var iepazīt Raseņu noteicējā.
Apgūstot augus, ir vērts iemācīties dažādām dzīvotnēm raksturīgākos augus. Ja purvā tā ir rasene vai spilve, tad jūras krastā var kļūt par detektīvu un censties dabā sameklēt, piemēram, ūdenspiparu, jūrmalas kamieļzāli vai pērkonamoliņu. Tur palīgs būs piekrastes augu noteicējs “Augi jūras krastā” ar 34 ziedaugu sugām. Labs uzdevums, veldzējoties jūras krastā.
Turpretī ezeru krastos var meklēt ežgalvītes, puķumeldrus un vilkvālītes. Labs palīgs būs noteicējs “Ezeru krastmalu augi”, kurā ir raksturoti gan grunts ezeru augi, gan augi, kas sastopami purvainu ezeru krastmalās, gan arī ūdensaugi, kas aug pašā ezerā, tai skaitā ūdensrozes. Vai zinājāt, ka ir baltā ūdensroze un ir arī sniegbaltā ūdensroze?
Pasakainu faktūru un krāsu pasaule var atklāties gan pilsētā, gan ārpus tās, ņemot līdzi lupu un tuvplānā pētot ķērpjus, kuru nosaukumus var meklēt Ķērpju noteicējā. Tur atrodama gan kaķpēdiņu artonija, gan dobumainais plaušķērpis. Nosaukumi, kuri pieaugušā prātā tik viegli neiegulst, bērna atmiņā reizēm ieķeras uz ilgu laiku, pat ja dzirdēti tikai vienu reizi un īpaši, ja nosaukums ir bijis neparastāks.
Lai arī vieglākā atpazīšanas pazīme kokam var šķist tā lapas, skolotāja Lilita Svirževska ir sagatavojusi Koku un krūmu zaru noteicēju ar 47 Latvijas savvaļas un dekoratīvo koku un krūmu sugām. Tā augu pasauli var mācīties arī ziemā.
Laba ideja, kā apgūt kokus, ir izveidot koku atpazīšanas uzdevumu kartītes, piemēram, līdzīgas spēlei “Kokotājs” , kur katram kokam ir jāpiemeklē tā lapa un augļi. Tos, tāpat kā augus, var ievākt vasarā un pētīt ziemā, piemēram, pašdarinātā herbārijā.
No spalvas līdz zvīņai
Atbildi, kurš no 122 Latvijā sastopamajiem dienastauriņiem ir piezemējies uz pagalma baltā āboliņa vai pļavas bitenes, var meklēt šajā vietnē. Lai arī atsevišķs Latvijas kukaiņu noteicējs vēl paliek kādam entomologam mājasdarbs, tomēr daļu kukaiņu, tostarp tauriņu, var iepazīt Latvijas Dabas fonda materiālā “Dabisko pļavu dzīvnieku noteicējs”.
Vai zinājāt, ka Latvijā ir sastopamas vairāk nekā 60 spāru sugas? Arī to daudzveidību var iepazīties Latvijas spāru noteicējā.
Biežāk sastopamos augus un bezmugurkaulniekus, piemēram, ūdensmērītāju, dūņeni vai viendienīti, palīdzēs noteikt praktisks mācību līdzeklis bērniem un jauniešiem “Izzini vidi”.
Latvijas zivis gan saldūdeņos, gan jūrā palīdzēs noteikt divi plakāti, kas uzskatāmāk nekā noteicējs atspoguļo zivju sugu lieluma attiecības.
Savukārt par rāpuļiem, kas ir pirmie mugurkaulnieki, kuri ir pilnīgi pielāgojušies dzīvei uz sauszemes, un to sugām var uzzināt Rāpuļu noteicējā. Tur ir ne vien ķirzakas un čūskas, bet pat Latvijas savvaļā mītošais purva bruņurupucis.
Apgūstot putnu sugas, ir vērts sākumā iemācīties pazīt pēc iespējas atšķirīgākas putnu sugas, piemēram, kaut vai pelēko vārnu, meža pīli un lielo zīlīti. Kad tas apgūts, tad var sākt pētīt arī katras sugas “radiniekus”, pievēršot uzmanību sugu atšķirībām, vai arī ligzdošanas laikā sagatavot kartītes, kur putnam var atrast tā olu vai mazuli, līdzīgi kā spēlē “Putnotājs”.
Iesācējam putnu sugu noteikšanā praktisks un viegli uztverams būs Latvijas Ornitoloģijas biedrības sagatavotais “Mans pirmais putnu noteicējs”, kurš ne vien dod ieskatu 40 Latvijai raksturīgākajās putnu sugās, bet arī ļauj uzzināt interesantus faktus par pašiem putniem.
Līdzīgs tiešsaistē pieejams materiāls ir arī par ūdeņu putniem – "Mans pirmais ūdeņu putnu noteicējs" , kas ļauj iemācīties 20 putnu sugas, kas sastopamas ūdeņu tuvumā.
Viens no biežāk sastopamajiem ūdensputniem, kurš ir netraucēti aplūkojams daudzos parkos, ir gulbis. Ierasti tas ir paugurknābja gulbis, bet Gulbju noteicējs palīdzēs noskaidrot vēl dažas Latvijā sastopamās gulbju sugas.
Vērojot veiklās lidotājas bezdelīgas, svīres un mājas čurkstes, kas lidojumā medī kukaiņus, var ielūkoties arī Bezdelīgu noteicējā, kas iemācīs atšķirt šos putnus arī lidojumā.
Savukārt Dzeņveidīgo noteicējā var gūt ieskatu bungotāju un dobummīļu daudzveidībā, kas sastopama Latvijas mežos. Kopumā tās ir deviņas sugas, tai skaitā tītiņu, pelēko, melno un zaļo dzilnu, kā arī dižraibo, vidējo, mazo dzeni, trīspirkstu dzeni un baltmugurdzeni.
Tuvāk iepazīt sešas Latvijā regulāri ligzdojošās pūču sugas – ūpi, meža pūci, urālpūci, apodziņu, bikšaino apogu un ausaino pūci – ir iespējams šajā vietnē.
Lai mācītos tulkot dabu, ir vērts apgūt ne tikai pašus dzīvniekus, bet arī to atstātās pēdas dabā. Tur lieti noderēs Dabas aizsardzības pārvaldes sagatavotais noteicējs “Pēdas”. Tur var izzināt, kā dzīvnieki pārvietojas, vai tie ir pēdmiņi, kuri ejot balstās uz visas pēdas, piemēram, āpši; pirkstmiņi, kas staigā uz pirkstiem, piemēram, vilki; nagmiņi, kas staigā uz pirkstgaliem, piemēram, staltbrieži. Tā kā pēdas noteicējā ir reālā izmērā, bērni aizrautīgi piemēra savu pēdu, piemeklējot tai radniecīgāko dzīvnieku, turklāt katrreiz pabrīnoties par brūnā lāča ķetnas iespaidīgo izmēru.
Palīgi no grāmatplaukta
Caurskatot savu bērnības grāmatplauktu, divas no grāmatām, ko pārmantojuši mani bērni, ir Vitālija Tanasijčuka “Kukaiņu grāmata” un Mirdzas Kļavas grāmata “Mēs arī esam pasaulē”. Abas grāmatas nesen piedzīvojušas arī atjaunotos izdevumus ar apbrīnojami detalizētām mākslinieces Lilijas Dineres ilustrācijām, kuras labi kalpo ne vien sugu atpazīšanai dabā, bet arī treniņam iemācīties šīs būtnes uzskicēt pašam. Skicējot jauniepazīto sugu, pamostas vērība un prātā izteiksmīgāk iegulst jauniepazītais augs vai dzīvnieks. To var darīt gan dabā, vērojot portretējamo dzīvē, vai arī lūkojoties grāmatā vai fotogrāfijā.
Vēl viena nodarbe, kā var nostiprināt jauniegūtās zināšanas par sugām, ir censties tās atpazīt ārpus to dabiskās vides un noteicējiem – citās grāmatās. Daudzi grāmatu mākslinieki, veidojot ilustrācijas bērnu grāmatām, tajās ataino konkrētus augus, putnus, kukaiņus. Tas ir labs vērības un atmiņas treniņš.
Iepazīt sugas ir tikai pirmais solis, lai tuvotos dabai. Nākamais līmenis ir sākt izprast šo sugu mijiedarbību dabā, ekosistēmas darbības principus, savstarpējo mijiedarbību un cilvēka ietekmi uz to. Ne velti lietuviešu ilustratores un bilžu grāmatas autores Monikas Vaicenavičienes grāmata “Kas ir upe?” ne vien pasludināta par gada labāko izzinošo grāmatu Lietuvā, bet arī jau iztulkota 15 pasaules valodās. Šis faktiem bagātais un mākslinieciski pasakainais bilžu stāsts var būt laba izvēle vakara pasakas vietā pēc jaunatklājumiem pilnas dienas upes krastmalā.
Vai koki vasarā svīst? Vai mežā ir internets? Kas notiek kukaiņu bērnudārzā? Kad dzīvnieki noveco? Kā izvilināt slieku no augsnes? Mudināt ieraudzīt dabā dzīvo prasmīgi prot autors Pēteris Vollēbens savās grāmatās bērniem “Vai dzirdi, kā koki runā?” un “Vai zini, kur dzīvnieki mīt?”. Autors negarlaiko ar noteicējiem raksturīgiem faktoloģiskiem aprakstiem, bet pārsteidz ar mazāk zināmiem augu un dzīvnieku pasaules faktiem, gan uzdodot jautājumus lasītājiem, gan sniedzot pārsteidzošas atbildes uz tiem. Tikpat noslēpumiem un atklājumiem pilna ir arī pasen izdotā pašmāju dabas pētnieka Ilmāra Tīrmaņa grāmata “Ko nezinām par zināmajiem Latvijas dzīvniekiem”, kur ir īsstāsti pat par zvēru-amfībiju, mikimausi un cirkstinošo rīmu.
Zaļais padoms!
Reizē ar dabas iepazīšanu kopā ar bērniem vienojieties par Kārtības rulli, esot dabā. Piemēram, neplūkt aizsargājamus augus, netuvoties putnu ligzdām, neaizskart ar rokām nezināmus augus un tā tālāk. Lai droši dabai un pašiem.
