Ģimenes studija

Mātes diena: mammas profesionālie izaicinājumi un laiks kopā ar bērniem

Ģimenes studija

Bērnistabas darba vietā: investīcija vecāku sirdsmierā

Kā ir būt mammai ar īpašām vajadzībām? Trīs pieredzes stāsti

Kā ir būt mammai ar īpašām vajadzībām? Trīs ģimeņu stāsti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

“To, ka esmu īpaša mamma, es saku - jā. Nevienu mammu nenēsā uz rokām, mani gan!” šodien saka Margita Kanopka. “ Ja skolā notiek sapulce vai izlaidums, mani vīrieši mani nesa uz rokām. Visur bija kāpnes. Tas par īpašo mammu.”

Margita Kanopka Tukumā ir izveidojusi biedrību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām "Līdzvērtība", viņa nodarbojas ar sporta šaušanu un organizē šaušanas sacensības savas biedrības biedriem, kurās ar izciliem rezultātiem piedalās arī pati. Bet kad pirms 15 gadiem viņa iekļuva ceļu negadījumā, pēc kura zaudēja spējas staigāt, Margitas bērni nebija pat pusaudžu vecumā. Kā ir būt mammai ar īpašām vajadzībām, saruna Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija".

Sapnis par paralimpiskām spēlēm

Margita izrāda biedrības “Līdzvērtība” telpas, kur notiek gan dažādas radošas aktivitātes, gan arī īpaši iekārtotā telpā treniņi šaušanā. Šajā šautuvē trenējas arī citi interesenti un sportisti.

Pievērsties šaušanai viņu pamudinājuši citi cilvēki ar īpašām vajadzībām, kas jau trenējās, bet rīkot sacensības pamudinājis treneris.

Margita stāsta, ka svarīgi ir labi sasniegumi vietējās sacensībās, lai varētu piedalīties starptautiskajās. Nesen viņa atgriezusies no starptautiskām sacensībām ar zelta medaļu, lielās mērķis ir dalība paralimpiskās spēlēs Tokijā 2020. gadā.

Saņemties palīdz dēli

Ratiņkrēslā Margita ir jau 15 gadus.

“Bija ziema, slidens, šoferis nesavaldīja mašīnu, un tā apmeta vairākus kūleņus,” stāsta Margita, kuras dzīve pēc šīs avārijas arī apmeta kūleni.

Toreiz Margitas dēliem bija septiņi un trīs gadi un tieši puikas palīdzēja saņemties dzīvei.

“Depresija nebija, sliktas domas nebija. Tikai, kā izdarīt labāk, jo man ir divi bērni, par kuriem jācīnās. Ja nebūtu bērnu, būtu citādi, varbūt nebūtu sasniegusi tik daudz. Bērnu dēļ rāvos uz priekšu,” vērtē Margita.

Margita stāsta viegli, bet, protams, ir bijušas sadzīviskas problēmas, kaut vai, kā izkļūt no četrām sienām trešajā stāvā un iegūt dzīvokli pirmajā stāvā, lai pati varētu tajā iekļūt un izkļūt. Būtībā dzīve sākās no jauna, ar jaunām iemaņām, sapratni, kā pareizāk rīkoties.

“Ikdiena ratiņkrēslā ir citāda. Viss notiek daudz lēnāk, jābūt ļoti pacietīgam un iecietīgam pret sevi,” skaidro Margita.

Arī apkārtējiem jābūt pacietīgākiem, iecietīgākiem. Tam piekrīt Margitas dēls Edmunds un māsa Marita. Edmunds atzīst, ka ir lepns par mammu, kura cīnās un nesēž vienkārši mājās. Tas iedvesmo arī pašu cīnīties par sevi, darboties, būt patstāvīgam. Savukārt Marika bilst, ka palīdzēšana ir ikdiena.

“Atbalsts ir vajadzīgs, kur vajadzīgs, bet nevar atļauties par daudz, ka var teikt, tavā vietā dzīvo tavu dzīvi. Katram jādzīvo sava dzīve un, kad tiešām nepieciešams, ir jāpalīdz,” uzskata Margita.

Margita ir gandarīta, ka viņas vecākais dēls, kas šobrīd dzīvo Anglijā, vienmēr saka: “Mammu, tu esi malacis, ar tevi daudzi varētu lepoties!” Tieši šobrīd, esot tālumā, viņš velta mammai daudz labu vārdu.

Ir jāsaņemas un jārod spēks bērnu dēļ

Uz saruna Margita Kanopka uzaicinājusi vēl divas mammas ar īpašām vajadzībām. Ievai Šteinai, lai viņa varētu paiet, ir vajadzīgi īpaši apavi. Savukārt Baiba Šuha salīdzinoši nesen piedzīvojusi brīdi, kad viņai ļoti vajadzīga ne tikai mediķu bet arī līdzcilvēku palīdzība.

Ne Baiba, ne Ieva tomēr nejūtas tik īpaši kā Margita. Baibas stāstā var just, ka viņa pieredzējusi daudz negāciju un cilvēku novēršanos tieši mirklī, kad pašai bijusi vajadzīga palīdzība, kad iesaistījusies biedrības “Līdzvērtība”. Arī viņa cīnās, strādā un mācās, lai būtu laba mamma savai meitai, kā viņa saka - “lai bērnam būtu nākotne”.

Ievai invaliditāte ir kopš bērnības, bet viņa neuzskata sevi ne par īpašu, ne par cilvēku ar īpašām vajadzībām.

“Nekad neesmu sevi uzskatījusi par cilvēku ar īpašām vajadzībām, nekad neesmu bijusi nolikta malā. Visur piedalos, visu daru,” bilst Ieva. “Nekad nesaku, ka man ir grūti, bet nav arī viegli; tāpat kā Margita saka, ir dienas, kad negribas nevienu redzēt, vajag spēku saņemties.”

Ieva stāsta, ka apkārtējie bieži nesaprot, uz ielas cilvēki mēdz pat atskatīties, tas rada sajūtu, ka negribas iet no mājās ārā. Bet ir jāsaņemas.

“Es vienkārši eju un nekad nesūkstos, ka man sāp. Ko tad man darīt, ja sāp? Man jau neviens nepalīdzēs,” tā Ieva. “Pasēžu viena, padomāju, ja neko negribas, negribas ar cilvēkiem satikties. Nezinu, no kā tas spēks rodas.”

“Kad saslimsti, sabiedrība novēršas, citādi uz cilvēku skatās,” atzīst Baiba. Viņa arī stāsta, ka no Margitas var daudz mācīties – saprast, ka var izdarīt, ir jāvar izdarīt. Spēku dod arī līdzcilvēki biedrībā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti