Ir četri emociju pamatelementi - prieks, dusmas, bailes, skumjas. Bailes ir pavisam saprotama bērna emociju daļa, pauž sertificēta ārste psihoterapeite, sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Iveta Pļaviņa. Speciāliste arī atgādina, ka bailēm nepatīk, ka par tām runā, tātad bailes ir no tā, ko nezinām un neizprotam, no tā, ko nevaratam izskaidrot.
Embrijs un zīdainis izjūt mammas bailes. Jaunāki pētījumi rāda, ka var pārmantot bailes no paaudzes un paaudzi. Uz bērna problēmām jāskatās ne tikai uz bērnu, bet arī analizējot notikumus paaudzēs, no paaudzes uz paaudzi bērniem nodod dažādas reakcijas. To iemesls var būt globāls - kari, traģiski notikumi vai arī ģimeniski notikumi, kurus paaudzēs atceras, līdz ar to to manto arī bērns.
"Saliedēt.lv" treneris un izdzīvošanas nometņu vadītājs Oskars Špickopfs uzsver, ka pieaugušajiem dažādās bērnam jaunās situācijās jāpārrunā bērna šaubas, neziņu. "No bērna nevar pasīt atbildību par rīcību daudzās siuācijās, jo bērns neapzinās sekas," pauž Oskars Špickopfs.
Kā piemēru viņš min piedzīvotu situāciju, kad kompānijā ir mazāki bērni, jūrā palieli viļņi, mazais ieiet ūdenī, kas izrādās viņam pārāk dziļš. Tā ir pieaugušo atbildība - pieskatīt bērnu viņam bīstamā situācijā, jo bērna pats nevar uzņemties atbildību par sekām.
Iveta Pļaviņa atgādina, ka izskaidrojumu bērni saprot dažādi dažādos vecumos un katrs individuāli. Baiļu situācijās nav vērts bērniem ko skaidrot, jo viņi tādā situācijā nevar uztver informāciju.
Ļoti svarīgi nebiedēt bērnus, tieši iebiedēšanas veido baiļu kompleksus, tie rodas tāpēc, ka neprot izskaidrot.
Drosmi nevar izaudzināt mājās drošā situācijā, drosme veidojas procesā, pauž Oskars Špickopfs. Piemēram, bērnu nometnēs, kur bērniem ir pārbaudījumi un sevis pārvarēšana pieredzējušu instruktoru pavadībā. Šos pārbaudījumus bērni veic apzināti un pietiekami tiem sagatavo un izskaidro.
Piedzīvojumu nometņu organizētājs, biedrības “Pelēkais vilks” treneris Nils Klints uzsver, ka bailes ir dažādas. Cilvēks, dzīvojot urbānā vidē, saskaras ar daudzām nezināmām lietām, esot ārpus savas vides.
Svarīgi visu sarežģīto izziņas procesu darīt pakāpeniski, pārbaudot savas robežas un baiļu līmeni.
Ar bērnu jārunā par to, kas ir baiļu faktors. Svarīgi skaidrot un saprast baiļu cēloni, tad mazinās bailes. Viens no baiļu cēloņiem –fantāziju pārnešanu reālā vidē. Fantāzijas nāk no skatītā filmās, lasītā, citu stāstītā. “Nemēģināt visu risināt kardināli. Mierīgā garā,” pauž Nils Klints.
Baiļu pārvarēšanas jomā vairāk runā par puišiem. Būtu jārunā arī ar meitenēm, kur meitenes var darīt ko tādu, kas ir vērtīgi. Saistībā ar bailēm pieaugušajiem jāatceras, ka svarīga ir klausīšanās, tā saprotot bērnu un viņa sajūtas. Bērni ir dažādi un palīdzēt viņiem var dažādos veidos, lai baiļu situācijās nomierinātu bērnus un sevi, uzsver Pļaviņa.
