Šis stāsts sākās šogad - Ziemassvētku vakarā, pie bagātīgi klāta svētku galda sēdusies visa ģimene – četras paaudzes.
Emīlam ir četri gadi un lielas prasības. “Mazs un uzstājīgs,” tā par Emīlu saka vecvecmāmiņa.
Pie svētku galda mazais ir izvēlīgs - atsakās ēst “nopietnu ēdienu”, tikai saldumus prasa un prasa uzstājīgi. Tad vecvecmāmiņa stāsta par laiku no savas bērnības, kad rocība tik maza bijusi, ka tikai kartupeļi ar visu mizu un siļķes aste bija uz galda. Visi sēdējuši ap saimes galdu un mazos kartupelēnus mizojuši.
Emīls to grib, tieši to ēdienu no vecvecmāmiņas bērnības – ar visu mizu vārītus kartupeļus un siļķes asti. Ja tādu dabūs, no saldumiem gatavs atteikties.
Nākamās dienas vakarā iepriekš neredzētais ēdiens top – ar visu mizu vārīti kartupeļi un siļķe. Emīlam tīri labi padodas vārītu kartupeļu mizošana, ar sāli apkaisīti tie arī garšo labi – tā pirkstos turot, bez naža un dakšiņas.
Ar siļķi vecvecmāmiņa ir nedaudz samānījusies – uz šķīvja tikai siļķes gabaliņi, nekādas astes, un siļķe Emīlam nepavisam negaršo.
Ir arī secinājumi - Emīls domā, ka nemaz tik neēdams tas vecmāmiņas bērnības ēdiens nav, tikai par to siļķi viņš neesot sajūsmā.
Visticamāk, arī jūsu ģimenē ir līdzīgi stāsti, izmēģiniet!