Izrādās, ka bērnu raidījuma "Bardaks bēniņos" saimnieks Bardaks baidās no tumsas. Viņa draugi bērni to uzzina un palīdz viņam bailes pārvarēt. Bardaka pieredze ir labs veids, kā vecāki varētu sākt sarunu ar saviem bērniem par bailēm – noskatieties raidījumu kopā!
ĪSUMĀ:
- Bailes ir neatņemam dzīves sastāvdaļa.
- Sabiedrībā ir virziens – redzēt bērnus, kuriem ne no kā nav bail, bet tas nav pareizi.
- Jo bērna iztēle ir attīstītāka, jo viņš var uzburt biedējošākas ainas.
- Bailes ir pavisam saprotama bērna emociju daļa, to cēloņi var būt dažādi, pat no iepriekšējām paaudzēm pārmantoti, liecina jaunākie pētījumi.
- Modernā sabiedrība sagaida, lai mūsu bērni būtu tādi, kādus tos rāda reklāmās un smalkos žurnālos, – stilīgi, mierīgi, ietu laikus gulēt. Ja tā nenotiek, vecākus pārņem vainas apziņa.
- Trauksmainiem pieaugušajiem ir grūti izaudzināt mierīgus bērnus. Fokuss ir ne tikai kontrolēt trauksmi un dusmas, bet apgūt jaunas, veiksmīgākas stratēģijas situāciju risināšanai arī sev un caur to mācīt bērnam.
- Bailes no suņa bērns var iegūt pēc kāda incidenta vai arī no pieaugušo brīdinājumiem, ka dzīvnieks ir bīstams un var nodarīt pāri.
- Baiļu situācijā ir svarīgi kopā ar bērnu analizēt baiļu iemeslus un iespējamās situācijas, tas palīdz mazināt trauksmi.
Ir četri emociju pamatelementi – prieks, dusmas, bailes, skumjas. Bailes ir pavisam saprotama bērna emociju daļa. Speciālisti vienmēr uzsver, ka bailēm nepatīk, ka par tām runā, tātad bailes ir no tā, ko nezinām un neizprotam, no tā, ko nevaram izskaidrot. Tas, ko zina, saprot, kam ir bērnam saprotams izskaidrojums, tas bailes nerada.
Kā palīdzēt bērniem uzveikt bailes no tumsas un mošķiem
"Bailes ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, un tām ir jābūt neatņemamai dzīves sastāvdaļai, jo cilvēks, kurš nebaidās, cilvēks, kurš nespēj izvērtēt riskus, viņš pakļauj gan sevi lielām briesmām un draudiem, gan bieži arī apkārtējos," uzskata vietnes "Uzvedība.lv" veidotāja Līga Bērziņa.
Viņa norāda, ka tas ir mūsdienu sabiedrības virziens, ka gribam redzēt savus bērnus tādus, kas nebaidās, ieiet telpā iztaisnotiem pleciem, veido acu skatienu ar apkārtējiem un ar visiem pieklājīgi sasveicinās. Bet cilvēka baiļu sistēma ir veidojusies gadu gaitā, un bērns reaģēs labākajā gadījumā piesardzīgi gan uz nezināmo, gan svešo.
Vecāku reakcija par bērna baidīšanos bieži ir saistīta ar vecāku pašu baidīšanos. Sacīt – nebaidies! – varbūt reizēm ir mierinājums sev par to, kā mans bērns izskatīsies, vai es spēšu tikt galā, ja viņš baidīsies.
"Nereti visbailīgākie ir bērni ar augstu intelektu, kuriem ir izcilas iztēles spējas," skaidro Līga Bērziņa. Bet kā palīdzēt mazajam cilvēkam, ja ir bailes no tumsas vai bailes no briesmonīša zem gultas?
Bailes no tumsas ir klasiskas un saistītas ar to, ka cilvēkam ir svarīga informācija par apkārtējo pasauli. Tumsa atņem būtisku informācijas avotu – redzi, un prāts palīdz tikt galā ar situāciju un pats ģenerē informāciju no saviem avotiem, no iztēles. Tur arī rodas krāšņie iztēles augļi. Jo bērna iztēle ir attīstītāka, jo viņš var uzburt biedējošākas ainas un krāšņākus mošķīšus zem gultas.
Līgas Bērziņas ieteikums, kā soli pa solim mazināt bailes no mošķīša zem gultas.
"Paziņojam, ka mums ir monstrs zem gultas. Visa ģimene būs monstru detektīvi. Paņemam palagus, uztaisām supermena tērpus, paņemam lukturīšus, visi ejam ekspedīcijā, meklējam monstrus zem gultas," iesaka Līga Bērziņa.
Ekspedīcijai nevajag būt ļoti nopietnai, ja vecāki tam pieies ļoti nopietni, bērns nobīsies vēl vairāk.
Kā iemācīt bērnam nebaidīties no bailēm
Bailes ir pavisam saprotama bērna emociju daļa, to cēloņi var būt dažādi, pat no iepriekšējām paaudzēm pārmantoti, saka jaunākie medicīniskie pētījumi. Baidās no nezināmā, tāpēc svarīga ir situācijas izprašana un emociju analīze. Šajā procesā ļoti svarīga ir pakāpenība.
Nekādi nav pieļaujama baidīšana, tieši iebiedēšana veido baiļu kompleksus.
Ir četri emociju pamatelementi – prieks, dusmas, bailes, skumjas. Bailes ir pavisam saprotama bērna emociju daļa, pauž sertificēta ārste psihoterapeite, sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Iveta Pļaviņa. Speciāliste arī atgādina, ka bailēm nepatīk, ka par tām runā, tātad bailes ir no tā, ko nezinām un neizprotam, no tā, ko nevaram izskaidrot.
Embrijs un zīdainis izjūt mammas bailes. Jaunākie pētījumi rāda, ka var pārmantot bailes no paaudzes un paaudzi. Uz bērna problēmām jāskatās ne tikai uz bērnu, bet arī analizējot notikumus paaudzēs, no paaudzes uz paaudzi bērniem nodod dažādas reakcijas. To iemesls var būt globāls – kari, traģiski notikumi vai arī ģimeniski notikumi, kurus paaudzēs atceras, līdz ar to to manto arī bērns.
Bērnu trauksme un bailes vienmēr ir īstas!
Modernā sabiedrība sagaida, lai mūsu bērni būtu tādi, kādus tos rāda reklāmās un smalkos žurnālos – stilīgi, mierīgi, ietu laikus gulēt. Ja tā nenotiek, vecākus pārņem vainas apziņa, bet bērni jūtas vainīgi par to, ka viņiem ir trauksme, kas viņu trauksmi vēl vairāk palielina.
Ir ļoti drosmīgi bērni, ir pārāk drosmīgi bērni, kuri vispār nejūt bailes (tā viņi apdraud sevi un citus), ir bērni ar labu spēju regulēt trauksmi, un ir bērni, kuriem ir ļoti augsts trauksmes līmenis, uzsver vietnes Uzvedība.lv veidotāja Līga Bērziņa.
Der atcerēties, ka trauksmes līmenis nekorelē ar intelektu. Gluži otrādāk – bērniem ar izcilu iztēli ir vieglāk iedomāties dažādus trauksmainus scenārijus, un smadzenes attiecīgi reaģē uz tiem.
Pieaugušo piemērs
Ja pieaugušie vēlas citiem kaut ko iemācīt, svarīgi ir parādīt labu piemēru (modelēšana). Trauksmainiem pieaugušajiem ir grūti izaudzināt mierīgus bērnus. Fokuss ir ne tikai kontrolēt trauksmi un dusmas, bet arī apgūt jaunas, veiksmīgākas stratēģijas situāciju risināšanai arī sev un caur to mācīt bērnam. Vecumā no dzimšanas līdz 12 gadu vecumam un pat vēl tālāk trauksmei vislabāk palīdz spēļu un rotaļu pieeja, uzskata Līga Bērziņa.
Nomierināšanās stratēģijas. Trauksme patērē milzīgus smadzeņu resursus – tie ir ne tikai emocionālie, bet arī fiziskie resursi – saspringums muskuļos, svīšana vai aukstuma viļņi, paātrināta elpošana, kūleņi vēderā.
Mācīties kopā ar bērnu. Bērnam var nestrādāt vārds “nomierinies”, bet labi var strādāt – nomierināsimies kopā. Ieelpojam caur degunu, izelpojam caur muti. Mazākiem bērniem labi strādā “pūķa elpa” – iedomājies, ka tu esi pūķis un tev ir mazas nāsis un milzīga mute. Caur nāsīm tu ievelc gaisu un caur muti lēnām izpūt uguni.
Spēja pastāstīt par trauksmi. Rēķinieties, ka lielā trauksmē bērnam būs grūti pastāstīt to, jo viņam šķiet, ka, ja viņš izrunās vārdu monstrs, tas kļūs pavisam īsts. Tik un tā mums ir pamazām jātrenējas pašiem runāt par savu uztraukumu un arī bērnam mācīt. Jo mazāk bērns spēs verbalizēt savu trauksmi, jo vairāk viņš to paudīs ar uzvedību.
Neizvairieties! Izvairīšanās no briesmām ir viena no lielajām problēmām, jo izvairīšanās paaugstina trauksmi ilgtermiņā.
Jo vairāk bērni izvairīsies, jo vientuļāki un izolētāki viņi būs, jo mazākas iespējas viņiem būs praktizēties, jo mazāk viņi komunicēs, tāpēc neglābiet bērnu pārāk daudz un pārāk bieži – tas tikai palielinās viņu trauksmi.
Bailes no suņa
Ģimenes, kurās ir bērni ar bailēm no suņiem, mēdz nonākt strupceļā – sapnis par suni nevar piepildīties, arī apmeklēt vietas, kur ir dzīvnieki, ir grūti. Šādā situācijā var palīdzēt profesionāls kinologs.
Veterinārārste, dzīvnieku uzvedības eksperte Jevgēnija Ostroga norāda, ka jāatšķir, vai tās ir bailes vai fobijas. Lielākā daļa baiļu nāk no bērnības, piemēram, kad bieži tiek teikts – neaiztiec sunīti, iekodīs! Vecāku aizrādījumi paliek bērna zemapziņā un vēlāk pārveidojas par bailēm no suņiem.
Labā ziņa – bailes no nezināmā ir cilvēkam dabiska parādība. Un tikt ar tām galā ir vieglāk nekā ar fobijām, kuras izraisa nepatīkama pieredze vai kāds nopietns starpgadījums. Šādā gadījumā kinologs nepalīdzēs, un būtu vēlams vērsties pēc palīdzības pie psihoterapeita.
Ieteikumi baiļu mazināšanai
Izdomājiet bailīgās domas līdz galam. Pajautājiet:
- Kas ir sliktākais, kas var notikt?
- Vai es esmu 100% pārliecināts, ka tas notiks?
- Kāpēc es domāju, ka varu paredzēt?
- Kā es vēl varētu uz to skatīties?
Aprunājieties ar bērnu un pajautājiet, cik uztraucies viņš jūtas skalā no viens līdz desmit, vecākiem bērniem – cik procentuāli lielu stresu viņš jūt no 0 līdz 100. Un tad, kad bērns ir to piefiksējis, pavaicājiet, kādas ir viņa idejas, kā stresu mazināt kaut pa dažām iedaļām. Šādas aktivitātes, līdzīgi kā jautājumi “kas tev palīdz nomierināties?” palīdzēs bērnam analizēt sevi, vērot sevi.
Jūs esat pamanījuši – bērniem noteiktā vecumposmā pat patīk šausmu stāsti, šausmu filmiņas, un tas ir veids, kā bērni radina sevi izturēt lielāku trauksmi, pārvarēt to. Un tā bērni mācās atšķirt īstenību no iedomām, uzsver "Uzvediba.lv" vadītāja Līga Bērziņa.
