Kā ar bērnu runāt par nāvi

Smaga slimība un nāve arī ir dzīves daļa, to grūti pieņemt un pārdzīvot pieaugušajiem, kur nu vēl bērniem. Pieaugušiem jāpalīdz bērnam saprast nāvi, arī tas ir mācīšanās ceļš.

"Dod pieci!" 2019

Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad vāc līdzekļus neārstējami slimu cilvēku dzīves nogalei. Minimālais ziedojums 5 eiro nodrošinās vienu šķidras pārtikas ēdienreizi cilvēkiem, kuri paši vairs paēst nevar. Tāpat ziedojumi palīdzēs citiem paliatīvās aprūpes pacientu atbalsta pasākumiem – fizioterapeita palīdzībai, uzturspeciālista konsultācijām, transporta pakalpojumiem u.c.

Ziedot ar dziesmu var labdarības maratona mājaslapā dodpieci.lv, kā arī pie stikla studijas Doma laukumā.

Īsumā:

  • Bērns nāvi izprot kā cikliskumu, tā nav fatāla.
  • Bērnus var izbiedēt pieaugušo reakcija, piemēram, bērēs.
  • Par nāvi ar bērnu jārunā, nevajag izlikties.
  • Nāves faktu dažādos vecumos bērni uztver dažādi, to ietekmē arī reliģiozitāte.

Nāve bērna izpratnē

Nāve nav fatāla bērna uztverē. Bērns vēro cikliskumu dabā, redz, ka puķe novīst, nokalst, iet bojā, tāpat notiek ar zāli, augiem, tā nāvi bērna uztverē raksturo psiholoģe Inese Putniece.

“Ir būtiski saprast, ka bērna pieredzē un zināšanās nav tādas lietas, ko piedzīvojuši, dzirdējuši, izlasījuši, saklausījuši pieaugušie, arī attiecībā uz nāvi bērns nāvi uztver citādi.”

"Domāju, ka nav vienas universālas receptes, kā ar bērniem varētu runāt par nāvi un vēl jo vairāk, tādā gadījumā, ja ģimeni skārusi smaga slimība. Lielākoties bērni ar nāves jēdzienu saskaras jau visai agri – visbiežāk tā ir vecvecāku vai vecvecvecāku, vai, teiksim, ģimenes mīļdzīvnieka nāve. Manuprāt, būtiskākais ir bērnu nemānīt un godīgi atbildēt uz visiem viņa jautājumiem," pauž teoloģe un rakstniece Ilze Jansone.

Viņa min kādu piemēru: "Pati esmu saskārusies ar situāciju, kad gadus piecus vecs mazdēls iztaujā vecvecākus par iemesliem, kāpēc tiek apmeklēti un kopti kapi. Protams, šajā sarunā parādījās arī jautājumi par to, vai mirs pats jautātājs un vai mirs arī viņa vecvecāki. Vecvecāki skaidroja, ka mirs gan, bet pēc garas un interesantas dzīves.

Un teica, ka dzīvē tas tā ir iekārtots – visam kaut kad ir jābeidzas.

Manuprāt, viņi itin labi tika galā ar situāciju, pēc iespējas godīgāk atbildot piecgadniekam uz viņa jautājumiem."

Nāves jautājums visaktuālākais bērniem ir bērēs,  pieaugušo domas dalās - bērnam ir vai nav jāapmeklē bēres. Psiholoģe Inese Putniece uzskata, ka bērniem nav jādodas uz bērēm nevis paša nāves fakta dēļ, bet pieaugušo reakcijas un emociju dēļ, jo tas bērnu var pārsteigt un nevajadzīgi satraukt.

Psiholoģe Iveta Gebele aicina ar bērniem runāt par nāvi: “Ar bērniem vajag runāt arī par nāvi, tikai vecumam atbilstošā valodā. Ja paši pieaugušie runās savā starpā, bērni dzirdēs, uzdos jautājumus un, ja saņems atbildes uz saviem jautājumiem, viņus tad nāve nebiedēs. Visvairāk biedē nezināmais. Protams, bieži notiek tā, ka paši pieaugušie tuvinieki ir nobijušies un apjukuši, kad neaicināta ienāk mājās smaga saslimšana un nāve. Bet arī tad nedrīkst bērnus atstāt malā un bez informācijas.”

Bērnam ir jāstāsta, ka visas dzīvās būtnes piedzimst, nodzīvo savu dzīvi un nomirst. Cilvēkiem miršana saistās ar skumjām un sērām, jo žēl šķirties, tāpēc ir sērošanas laiks.

Nāve ir skumjas un sēras, to nevajag bērnam noliegt, tāpat nevajag īpaši slēpt šādas ziņas no bērniem, jo daudz informācijas bērnam ir intuitīvā līmenī.

Kā runāt par nāvi smagas slimības gadījumā

Smagas slimības gadījumā, protams, ir pavisam citādi, nekā tad, ja stāsts ir jau par mirušiem un bērnam svešiem cilvēkiem. Viena lieta, par ko Ilze Jansone ir absolūti pārliecināta – nav jēgas izlikties, ka viss ir kārtībā, jo bērns lieliski jūt pieaugušo noskaņu un tieši tāpat jūt arī, ja viņam tiek melots. "Ja es nonāktu situācijā, kad ar bērnu būtu jārunā par smagu slimību, visdrīzāk godīgi pateiktu, ka situācija ir ļoti slikta, taču akcentētu arī cerību uz izveseļošanos (kas ir ne mazāk būtiska arī pieaugušajiem un slimniekam pašam)."

Atkarībā no ģimenes reliģiskajiem uzskatiem, domāju, reliģiozitātes akcentēšana te var palīdzēt (gan nekādā ziņā netraktējot nāvi kā sodu, kā to varētu darīt radikālākas kristiešu grupas, piemēram, AIDS gadījumā). Galu galā, reliģija ir vienas no labākajām zālēm, kuras cilvēce līdz šim spējusi izgudrot pret bailēm no nāves.

Pati par sevi nāve ir dabiska un nav atraujama no tā, kas cilvēks ir; no otras puses, nāve no slimības vai no tās ārstēšanas sekām ietver sevī daudz nedabiska.

Teorētiskais skatpunkts saistībā ar reliģiozitāti

Balstoties Piažē teorijā noteiktajās attīstības stadijās, dažādi pētnieki mēģinājuši noskaidrot, kādā vecumā bērnam veidojas priekšstati par nāvi. Lai arī ir iespēja, ka apziņa par nāvi bērniem parādās jau divu gadu vecumā, ap to laiku, kad viņi sasniedz piecu gadu vecumu, viņi vairs neizturas pret nāvi kā pret īslaicīgu un atgriezenisku parādību. Nākamos četrus gadus bērniem nāve saistās ar personu, un viņi no šīs personifikācijas cenšas izvairīties. Pēc 9-10 gadu vecuma nāvi sāk saprast kā neizbēgamu un universālu parādību. Reliģiskie priekšstati ar nāvi tiek saistīti apmēram piecu gadu vecumā. Piecgadnieki jau ir labi pazīstami ar dzīvnieku nāvi, arī vecvecāku (vai vecvecvecāku nāvi). Šādu pieredžu reliģisko pusi parasti nodrošina skolotāji un vecāki, cenšoties remdēt bērnu bailes un skumjas, saskaroties ar nāves faktu. Šajā vecumposmā reliģiskajā valodā dominē tādi izteikumi kā „mirušais nonāk paradīzē”, kas atrodas virs debesīm, skaidro Ilze Jansone.

Deivids Elkinds uz Piažē teoriju pamata izvērsa pētījumu par to, kā bērni saprot savu reliģisko piederību un savas reliģijas pārstāvētās idejas. Pētījums tika veikts 1961. gadā un aptvēra trīs bērnu grupas – protestantu, katoļu un jūdu bērnus. Tā, piemēram, piecu līdz septiņu gadu vecuma grupā bērni uzskatīja, ka viņu konfesionālā piederība ir absolūta, Dieva noteikta un tādējādi nemaināma. Septiņu līdz deviņu gadu veci bērni uzskatīja, ka reliģisko piederību nosaka ģimene, kurā cilvēks piedzimst (un ka, piemēram, ja katoļu ģimenē ir kaķis, tad arī tas ir katolis). 10–14 gadu vecuma grupā bērni tiecās paust uzskatu, ka reliģisko piederību nosaka indivīda iekšējie faktori un viņa paša izvēle, nevis ārējie faktori. (Pie līdzīgiem slēdzieniem nonākuši arī citi pētnieki vēlākos gados.)

Nāve ir viena no parādībām, kas uz bērnu atstāj dziļu iespaidu. Gan nāves fakts, kuru bērns pārdzīvo, gan apziņa par savu potenciālo nāvi tiek asociēta ar Jēzus un Dieva tēliem. Nāve ir mīkla un pārsteiguma mirklis, izaicinājums sapratnei un domāšanai, pārdomu izraisītājs, tā rada emociju jūkli, kurā nereti sākas arī reliģiozitāte (piemēram, aizlūgumi par mirušajiem kā personiska lūgšana). Ideja par debesīm vai paradīzi mīkstina apziņu par nāves galīgumu, skaidro teoloģe Ilze Jansone.

Par labdarības maratonu “Dod pieci!”

Ik gadu labdarības maratons aktualizē kādu sabiedrībā nozīmīgu tēmu un atbalsta tās sabiedrības grupas, kurām tas ir patiesi nepieciešams. Ziedojumi līdz šim ir novirzīti vientuļiem senioriem, bērniem ar īpašam vajadzībām, vēža slimnieku sociālajai rehabilitācijai, atbalsta programmai ģimenēm, kuras vēlas audzināt bērnus no bērnunamiem, kā arī jauno vecāku mācību programmas izveidei un veselīgas piesaistes veidošanai. Labdarības maratona virsmērķis ir cilvēciskāka vide – katrs “Dod pieci!” stāsts ir par to, kur mums kā sabiedrībai ar sevi vēl jāstrādā.

Labdarības maratonu “Dod pieci!” jau sesto gadu rīko Latvijas Radio sadarbībā ar Latvijas Televīziju, sabiedrisko mediju portālu LSM.lv un labdarības organizāciju Ziedot.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti