Iesakām pašiem mazākajiem!
Mīļie vecāki, mēs esam radījuši drošu un radošu platformu zinātkāriem pirmsskolas vecuma bērniem - LSM Bērnistaba!
Bērnistabā ir interesanti un attīstoši uzdevumi, spēles, filmas, eksperimenti, zīmēšana, vakara pasaciņa un daudz kā cita.
Pārrunājot iespējamās situācijas, vēlams izspēlēt dažādus notikumus un ierasto darbību variantus, jo var notikt neparedzamais, piemēram, telefona baterija izlādējusies vai telefons pazudis, sabiedriskais transports nokavēts vai saplīst, pierastajā mājupceļā uzsākti remontdarbi un tas slēgts un tamlīdzīgi.
Vietas, kur uzturas lielāks skaits bērnu – bērnudārzi, skolas, interešu un izglītības iestādes – nereti pievilina cilvēkus ar nelabiem nodomiem, tāpēc vecākiem bērnu drošības labā ir viņiem nemitīgi jāatgādina pamatprincipi saskarsmē ar svešiniekiem, iesaka eksperte, “Centrs Dardedze” Konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode.
Kā rīkoties, ja svešinieks grib bērnu kaut kur aizvest pret viņa gribu vai piedāvā kāpt nepazīstamā auto?
- Bērnam jādodas prom no svešajiem. Vēlams, uz publisku un drošu teritoriju, piemēram, skolu. Ja ir iespējams, tad tur, kur ir apsargi, skolotāji vai jebkurš uzticams pieaugušais, ar kuru ikdienā bijusi saskarsme jau iepriekš. Vai arī tur, kur ir daudz citu cilvēku – pietura, kafejnīca, veikals. Var uzrunāt sievietes ar bērniem, jo tās parasti ir atsaucīgas un izprot situācijas nopietnību. Ja riskantā situācija notiek pie ēkām un ir zināms, kur atrodas drošības kameras, jāvirzās to virzienā. Ja satikšanās notikusi nomaļā vietā un svešinieki atrodas auto, var vismaz mainīt iešanas virzienu pretējā, lai iegūtu laiku attālināties, jo auto tik viegli uzreiz neapgriezīsies.
- Noteikti neiesaistīties sarunās. Bērnu un pieaugušo komunikācijā parasti “uzvar” pieaugušais, tāpēc jebkāda veida piedāvājumi, piemēram, iesēsties auto, apskatīties dzīvnieciņus, pagaršot gardumus vai parunāties, ir jāignorē, uz tiem nav jāatbild.
- Jāsazinās ar kādu no vecākiem. Svešinieku informācija par ziņu no vecākiem ir uzreiz jāpārbauda, pašam bērnam sazinoties ar mammu vai tēti, neuzticoties nepazīstamā stāstītajam. Ideāli, ja zvans iespējams ar vienu pieskārienu tālrunim – vecākiem iestatīti tā sauktie “ātrie numuri”. Zvanīt var, vienlaikus dodoties prom no svešiniekiem, lai uzmanības novēršanas gadījumā viņiem nebūtu iespēju brīvi pielietot fizisko vardarbību un ieraut bērnu automašīnā. Noteikti jāizvairās paust jebkāda veida privātu informāciju – savu vai vecāku vārdu, dzīvesvietu, telefona numurus un tamlīdzīgi.
- Ļoti skaļi jāsauc palīgā. To var darīt gadījumā, ja notiek fiziska vilkšana uz auto, svešinieki saņem aiz rokas, tur un neļauj attālināties vai brīvi pārvietoties. Skaļi un atkārtoti jāsauc “Palīgā!” vai arī “Tas nav mans tētis / mamma!”, lai citi apkārtējie zina, ka šis cilvēks bērnam ir svešs. Turklāt tas būtu jādara pat tad, ja nevienu citu pieaugušo nevar redzēt tuvumā – kāds var tomēr sadzirdēt un atsteigties palīgā. Ja kāds dara bērnam to, kas viņam rada trauksmi – jāiemāca teikt: „Nedari man tā, man tas nepatīk!”
Viela pārrunām atkarībā no iespējamās situācijas
- Drošie cilvēki. Ne visi svešinieki ir bīstami vai neuzticami, tāpēc ar bērnu ik pa laikam jāizrunā, kā atpazīt cilvēkus, kam varētu uzticēties. Tie ir cilvēki, ar ko ikdienā ir saskarsme – skolotāji, audzinātāji, kaimiņi, pieauguši radinieki, kā arī apsargi, policisti, veikalu pārdevēji, ārsti, sievietes ar bērniem. Protams, pazīstami citu bērnu vecāki arī var būt tie, pie kā vērsties riskantās situācijās. Galvenais – pašam bērnam stāstīt par to, kas uztrauc, neklusēt, bet norādīt uz potenciālajiem pāridarītājiem.
- Palīdzības dienestu tālruņa izmantošana. Situācijās, kas prasa tūlītēju rīcību, ne vienmēr der kopējais tālrunis kā risinājums, jo līdz sarunai ar tiešo palīdzības sniedzēju var būt jāgaida pārāk ilgs laiks. Vecākiem ir bērnam jāiemāca palīdzības tālruņu numurs 112, kā arī bērnu un jauniešu uzticības telefona numuru 116111.
- Par bērna uzticēšanos sajūtām. Kā zināt, kad jāmeklē palīdzība? Ir svarīgi, lai jau mazotnē bērni mācās uzticēties savām sajūtām. Vecāki var skaidrot, ka bērnam jāieklausās savā iekšējā balstiņā - jo parasti sirds pasaka priekšā, ka kaut kas nav kārtībā. Tā darbojas kā trauksmes zvans, kad jāmeklē palīdzība.
- Vecāki ir pieejami bērniem pēc iespējas vienmēr. Lai sniegtu drošības sajūtu bērnam un riskantās situācijās atbalstītu vai noskaidrotu svarīgu informāciju, vecākiem arī darba laikā būtu jāatbild uz sava bērna telefona zvanu. Vēlams, lai bērnam būtu vairāku tuvu cilvēku telefona numuri un kādu no viņiem vienmēr būtu iespējams sazvanīt.
- Riskantās situācijas pirms tam var izspēlēt. Piemēram, palīgā saukšanu var arī izmēģināt kopā ar bērnu, taču ar šo vārdu jokot nedrīkst - tad, kad tiešām būs vajadzīga palīdzība, apkārtējiem cilvēkiem var šķist, ka tā atkal ir tikai spēle.
- Nonākot nepatīkamās vai bīstamās situācijās, bērns pieaugušajiem jebkurā brīdī drīkst pateikt „Nē!” un doties prom.
Atcerieties! Arī tad, kad bērns no likuma viedokļa jau drīkst pārvietoties viens pats jeb no 7 gadu vecuma, ļoti svarīga ir bērna aprūpē iesaistīto cilvēku saskaņota rīcība un savstarpēja informēšana. Piemēram, ja bērns dodas no mammas pie vecmammas, aukles, vecākās māsas vai cita uzticama cilvēka vienas pilsētas, mikrorajona utt. robežās, tad pieaugušajiem vajadzētu sazināties un būt savstarpēji informētiem, ka bērns izgājis, pa kādu ceļu dodas un kad ieradies.
Palīdzība. Lai palīdzētu pedagogiem par šīm tēmām runāt, “Centrs Dardedze” ir izstrādājis bērnu personiskās drošības programmu “Džimba” – interaktīvas nodarbības bērniem vecumā no četriem līdz deviņiem gadiem. Sākotnēji nodarbības bērniem tika organizētas Rīgā, bet vēlāk tika uzsākta arī pedagogu apmācība, lai drošības tēmas sasniegtu bērnus visā Latvijā. Izejot “Džimbas 9 soļu drošības programmu”, pedagogi, psihologi un sociālie pedagogi jeb "Džimbas" aģenti apgūst metodiku 9 nodarbību ciklam, ko turpmāk var pasniegt mācību iestādē, kurā viņi strādā.
Plašāk par “Džimbas drošības programmu” – www.dzimba.lv.