Jautājumu vairāk nekā atbilžu. Lailas stāsts

Pēc mammas aiziešanas mūžībā tas bija labākais, ko Laila varēja vēlēties – pašai savs dzīvoklītis. Abām ar meitiņu. Lai gan mazs mazītiņš, bet savs. Laikam jau mazmeitas pirmie smaidi bija atmaidzinājuši tēta sirdi, un viņa bija izlūgusies atslēgas. Pirms tam ne par ko viņš negribēja Lailu laist dzīvoklī, aizvien atgādināja, ka viņai bērns no cittautieša. No tādas pašas tautības cilvēka, kura tautas brāļi bija nogalinājuši mammu. Arī Laila to nekad neaizmirsīs, bet viņas vīrietis nebija ne slepkava, ne ļaundaris.

Palīdzība krīzes situācijā nonākušajām jaunajām grūtniecēm un māmiņām

  • Biedrības „Ģimenes Šūpulis” krīzes centrs Patvēruma māja no 2015. gada uzņem un atbalsta bez fiziska, emocionāla un psiholoģiska patvēruma palikušas un grūtībās nonākušas grūtnieces un jaunas māmiņas ar mazuļiem līdz viena gada vecumam. Kontakti: „Jaunpalejas,” Kauguru pagasts, Beverīnas novads; Tālr. 64234485; epasts: [email protected]; www.gimenes-supulis.lv; vadītāja: Valda Reķe, mob. 26548496, e-pasts: [email protected];
  • Misija „Pakāpieni" palīdz krīzes situācijās nonākušajām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, vientuļajiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēm. Kontakti:  Rīgas iela 41, Tukums; tālr. 26287215; www.pakapieni.lv;  e-pasts: [email protected]
  • Biedrība „Cerību spārni” Siguldas novada „Kārklos” lietošanā uz 10 gadiem saņēmusi māju, zemi un saimniecības ēkas, kur izveidots Sociālā atbalsta centrs „Cerību māja”. Atbalsta centrs sniedz divus pakalpojumus – sociālo rehabilitāciju vecākiem ar mazgadīgiem bērniem pēckrīzes periodā un aprūpes un dzīvesprasmju apmācībā, kā arī atelpas brīža pakalpojumu vecākiem, kuriem ir bērni, jaunieši vai pieaugušie ar invaliditāti.Tālr.: +371 26879835. e-pasts: [email protected].

Protams, ka Druvis pie viņas nāca, kad vien bija pilsētā, tad abi dzīvoklī izslēdza gaismu, lai tētis neredzētu, jo viņa dzīvokļa logi bija tieši pretējā mājā.

Tētis bija draudējis, ka, līdz ko šo vīrieti ieraudzīs savā dzīvoklī, arī viņa varēs doties uz visām debess pusēm.

Laila zināja, ka to, ko viņš saka, viņš arī izpilda.

Tēta otrs dzīvoklis bija daudz lielāks, bet tur saimniekoja Lailas otrā pamāte, kurai bija neciešams puišelis, kas visu laiku sūdzējās un darīja visādas bezkaunības. Līdzko meitiņa bija iemigusi, viņš atrada iemeslus spēlēt klavieres vai ieslēgt televizoru uz visskaļāko. Saprotams, pamāte un tētis puiku aizstāvēja. Lailai arī pamātes “zinošās sievietes” mācības bija līdz kaklam.

Viņi abi ar Druvi svinēja Valentīndienu, bija izslēgta gaisma, bet iedegtas sveces. Romantikai – daudz sveču. Tētis bija saskatījis logā divus stāvus un visu sapratis. Bija jau pāri pusnaktij, kad viņš ar lielu troksni atslēdza durvis un sāka kliegt, lai viņi pazustu bez pēdām, kur deguns rāda. Redzot zvērojošās tēta acis, nebija jādomā, ka viņš šoreiz samierināsies. Draudēja ar policiju un kaut kādām bāriņtiesām.

Laila paķēra gulošo meitiņu un visi trīs ar “stopiem” aizbrauca pie Druvja krustmātes Ramitas uz tuvējo pilsētu.

Ramitas miteklī, kur jau bija astoņi gulētāji, neviens pat nepamodās. Druvis ierasti sataustīja savu veco matracīti, un visi trīs pārlaida atlikušo nakti.

Ramita bija kārtējā bērna gaidībās. Vēl viens roku pāris viņai lieti noderēja mājas darbos. Viss Lailai šeit bija neierasts – neviens nekur nesteidzās – ne uz skolu, ne darbu. Reizi nedēļā Ramita iepirkās tirgus placī un tad gatavoja “garo zupu” visai nedēļai. Viņa katlā iemeta lielu kaulu, ap kuru bija gaļa, kādu laiku ūdenī vārīja, tad iebēra četras pakas makaronu. Zupas katlu nolika uz grīdas, visi tvēra karotes un, aptupušies katlam apkārt, kāri strēba. Ar laiku Laila arī ēda, jo cita jau nekā īpaši nebija. Neviens viņai neko nepārmeta, nevienam netraucēja mazās raudas. Visa saime, ieskaitot Druvi, daudz gulēja, reižu pa reizei kāds no vīriešiem kaut kur aizgāja, kaut ko atnesa, visi “sacienājās” un snauduļoja atkal.

Kad “cienasta” nebija, parasti kāds kādu piekāva, nesaudzējot arī Lailu.

Jau bija pienācis pavasaris. Laila mudināja Druvi meklēt kādu istabu viņiem trijiem, bet viņš arvien atrunājās. Beidzot atzinās, ka viņu meklē policija un viņš labāk nekur neies, viņam visu vajadzīgo atnesot. Bet Laila? Bet meitiņa?

Kādu rītu, kad Laila jau bija sanesusi ūdeni no kaimiņmājas akas un mēģināja ar dēļu galiem iekurināt plīti, pie durvīm pieklauvēja divas sievietes no sociālā dienesta. Vairums mājinieku metās bēgt kur kurais, arī Druvis.

Laila bija neizpratnē, kāpēc viņa te vairs nevar palikt un kāpēc jābrauc projām uz kaut kādu novadu, kuras nosaukumu viņa nekad pat dzirdējusi nebija – Beverīna.

Viņai bija jāizvēlas: vai nu uz turieni, vai meitiņa nevarēs palikt pie viņas šādos apstākļos.

Negribīgi Laila iekāpa busiņā un trīs stundas brauca līdz palielai mājai narcišu pļavas vidū. Laila tik daudz puķu pat redzējusi nebija. Visā mājā bija vāzes ar smaržīgiem ziediem. Te viņai kādu laiku jāpaliek. Droši vien Druvis viņu meklēs un atradīs.

Pirmās dienas pagāja nemanot, jo visi bija darbīgi un rosīgi. Bija izmazgātas visas līdzpaņemtās drēbes, kuru krāsu viņa vairs neatcerējās. Arī dūmu smārds bija pazudis. Viss it kā bija daudzmaz labi, bet aizvien vairāk sāpēja labais sāns. Kam lai to pasaka? Laila izvēlējās vienu darbinieci, kura likās visuzticamākā, un parādīja gan sānu, gan zilumaino roku un muguru. Sekoja brauciens uz rentgenu – izrādījās lauztas sešas ribas. Uz ārstes jautājumu, kā tas atgadījies, viņa kaut ko nomurmināja, ka nejauši nokritusi. Viņa taču nenodos Druvi, ka viņš spēris, abi ar draugu vienkārši par viņu izpriecājušies. Viņai bija pavēlēts turēt muti. To  viņa arī uzticīgi darīja.

Kad Laila jau bija gandrīz visus lūzumus sadziedējusi un zilumu sāpes aizmirsušās, atkal atbrauca tās pašas sociālās darbinieces,

un Lailai bija jābrauc līdzi uz slēgto krīzes centru. Vai tiešām tētis toreiz bija izsaucis policiju? Viņi dzīvoklī bija atraduši kosmētiku, ko Laila bija paņēmusi un iekrājusi no “Drogām”. Viņai taču bija jāpucējas, bet bija arī jāpērk pamperi un piena maisījumi. Visam nepietika. Pārējo paņēma no veikaliem tāpat. Neviens nekad nepieķēra. Bet ko darīt ar tiem mobilajiem, kurus Druvis slēpa zem meitiņas matracīša ratiņos? Tos taču nevarēja ņemt līdzi, tāpēc bija jāpaslēpj kaut kur stūrītī, lai domā, kur tie gadījušies.

Atkal Lailai bija jākāpj busiņā, abas ar mazo tika vestas trīs stundu garumā uz nākamo drošo vietu. Kāpēc? Kur? Cik ilgi? Vai Druvis viņu meklēs? Vai viņš atradīs? Jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Labāk nejautāt.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti