Tautastērpu centra "Senā klēts" māksliniece, tautastērpu eksperte Ziedīte Muze svētkos rotāsies Nīcas tērpā, īpaši priecājoties par kuplajiem brunčiem, tie pasargā no odiem un aukstuma. Skaisto, balto villaini atstās mājās, tāpat arī citas greznumlietas. Izvēloties savu tautastērpu, nav obligāti izvēlēties novadu, kur cilvēks dzimis: “Sakņu sajūtas ir spēcīgas, cilvēki bieži nevar izskaidrot, kāpēc patīk kāds tērps, iespējams, uzrunā senču balss.”
Zāļu sieva Līga Reitere mīl pucēties brīvi. “Es esmu zāļu sieva, kas dejo ar zāli!” uzsver Līga. Viņa izvēlēsies skanošas rotas, lai uz katru soli skan un mirdz. “Zvārguļu skaņa iedod mītiskumu, un krītošā kleita dod brīvību un īstumu.”
Latgales Etnogrāfiskās vēstniecības vadītāja Iveta Seimanova uzsver, ka svētki nav tikai vakars, Ivetas svētki sāksies jau iepriekšējā dienā ar darba tērpu – balts lina krekls un brunči. Vakarā viņa tērpsies goda drānās – Vecmuižas tērpā. “Nedrīkstam aizmirst saģērbt bērnus, tā audzinot cieņu pret tautastērpu no mazotnes,” atgādina Seimanova.
Tautastērpa izvēle svētkos
Svētkos tērpu izvēlas atkarībā no aktualitātes – skatuves tērpi, tautastērpi, stilizēti tērpi.
Tautastērps ir “forma” – tā ir tautastērpu nēsāšanas formula – tās ir zināšanas, kas nodota no paaudzes paaudzē.
Svarīgi, kur līgo – ja pie ezera, var nejusties ērti pilnā tautastērpā. Jo autentiskāks tērps, jo striktākas robežas tas uzliek. Tomēr nevar iebilst pret tērpa mūsdienīgošanas, ja tā jūtamies labāk. Ja kāpj uz skatuves, prezentējot sevi tautastērpā, tad jāparāda cieņa tērpam. Jāizvērtē vieta, kur pavadām Jāņu nakti, tad izvēlas tērpu.
Tautastērps ir goda tērps, stilizēts tērps dod vairāk brīvības. Līga Reitere Jāņus svin vairākas dienas, ne uz skatuves, bet dabā. Lai būtu saskaņa ar dabu, jābūt brīvākam.
Lina kleita un rakstaina josta ir piemērots tērps svinēšanai dabā. Kultūra ir dzīva, to nevar konservēt, “bērni un mazbērni skatās uz mani un pieņem savu lēmumu,” pauž Līga Reitere. Ja tīnis grib plēstus džinsus, lai ir, ja grib T kreklu ar uzrakstu “latvietis”, tad arī tā būs piederības zīme.
“Neviens nepiedzimst tautastērpā, līdz tautastērpam nonāk. Nav pareizi vai nepareizi, katram savs ceļš uz tautastērpu,” pauž Iveta Seimanova.
Tautastērps nav lēts prieks, bet, cik bieži neiztērē naudu, nopērkot princešu kleitas, ar pieredzi tērpu iegādē dalās divu meitu mamma Santa Vanaga. “Vecāki ir pirmie, kas rāda bērniem piemēru.”
Svētku vainagi
Vainagu pīšana ir plaši izplatīta tradīcija pasaulē. Tos pin no pavasara līdz rudenim, pauž Līga Reitere. Liekot galvā ziedu vainagu, parāda goda rotu, mīlestību un sasaisti ar dabu. Kāds vainags, tāda pinēja un pinējas gods.
Svarīgi pīt pašam. ''Kāds vainags, tāda es pate''. Ziedu vienveidība vainagā ir nabadzība. Greznie vainagi ir ar ziedu daudzveidību, saka – trejdeviņi ziedi. Aiz trejdeviņām jūrām un zemēm – tas ir nesaskatāmi tālu un nepārredzami daudz.
Trejdeviņu ziedu vainags ir tik bagāts, cik mana dzīve, izdoma, varēšana un vide, kurā es dzīvoju.
Ja meitai ir tikai margrietiņu vainags, tad viņu droši var apdziedāt, ka viņa nekur tālāk par margrietiņu pļavu un ceļa malu nav tikusi. Jāņos vajag aplīgot pļavu pļavas, mežu malas, līdz ar to vainagā ir iekšā no katras vietas dažādi ziedi plūkti.
“Man patīk vainagi, kuri ir sapīti, ne satīti. Lai vanags parāda manu attieksmi un dzīvesveidu. Es viņus pinu ar zāli, ar smilgām un nesasienu un nenotinu ar diegu, jo es gribu tā dzīvot, ka es pati turos klāt, nevis, ka kādam mani vajadzētu piesiet un piesaistīt. Vainags, kuru pin bizē, ir ļoti mīksts, kas pieņem galvas formu. Bizē pītam vainagam ir kuplums, – kā brunčos, kā vējš matos. Ziedi vainagā līgo,” ar vainagu pīšanas pieredzi un filozofiju dalās Līga Reitere.
Vainagā der visi ziedi, jo mēs esam atšķirīgi, ir atšķirīgas dzīves.
“Ir meitas, kuras sēd tikai istabā, tad pa logu sakacē kādu pojeni un to iesprauž savā vainagā. Ir cilvēki, kuri dzīvo, kustas, bauda un jūt plašāk.”
Vainagu galvā neliek tam, kas neprot šo godu turēt, piemēram, mazam zīdainim, bet var rotāt istabu vai gultiņu. Vainagu neliek arī gulošam cilvēkam, kurš nevar vairs galvu godam noturēt.
Vainagus pin meitas saviem iecerētiem puišiem, sievas vīriem, jo saimnieks, kurš pieņem Jāņa bērnus, ir Jāņu tēvs.
Ir sliņķu vainagi, kuros iepin vībotni vai suņuburkšķi, tādu ar zemtekstu.
Vērtīgi vainagā iepīt augus, kurus ziemā varēs pielietot, – bērnu vannošanai, līgavas muguras beršanai; ja piemetas kāds “brūšlaks”, tad izvāra tēju un slimība atkāpjas. Ir cilvēki, kuri neprot Jāņu vainagus izmantot, sakaltušo Jāņu vainagu nes uz ugunskuru, dedzina, tā ziedojot. Sakaltis vainags, kas ir nederīgs, nav ziedojums. Parasti ziedo to, kas ir vērtīgs, simbolisks mazs gabaliņš no tā, ko es gribu, lai man daudzkārtīgi atgriežas atpakaļ.
Ziedīte Muze uzsver, ka visas meitas un sievas Jāņu vakarā var rotāties ar ziedu vainagiem. Visi tautastērpu vainagi Jāņu vakarā jānoliek plauktā un jāliek galvā ziedu vainags.
Tautastērpa vainags ir vēstījums pasaulei – vainaga valkātāja ir gatava iziet pie vīra, tāpēc mazām meitenēm neliek galvā arī mazo, šauro vainadziņu. Jāņos gan mazas meitenes var rotāties ar ziedu vainagiem.
“Jaunrade iet un aiziet, bet katram var novēlēt ceļu, kas ved uz savu tautastērpu, lai dzīva ir ģimenē tradīcija, kur šo kodu ieliek,” svētkos novēl Iveta Seimanova.
