Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” par bērnu saslimšanu un aprūpi runā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas paliatīvās aprūpes dienesta vadītāja Anda Jansone, onkoloģisko pacientu biedrības „Dzīvības koks" valdes priekšsēdētāja Gunita Berķe, kapelāne Aina Briede, psiholoģijas studente Estere Kvelde.
Uzzinot diagnozi “onkoloģiskā saslimšana”, ģimenē visiem jābūt stipriem, lai izietu cauri sāpēm un atveseļošanās procesam. Statistika rāda, ka bērnu onkoloģijā 80% – 85% gadījumu ir veiksmes stāsti.
Svarīgi, lai brīdī, kad šo diagnozi paziņo ģimenei, piedalītos speciālisti, jo pirmā tuvinieku reakcija ir šoks. Šādā situācijā palīdz informācija, kura vecākiem ir jāatkārto, jo pirmajās nedēļās vecāki nespēj uztvert visu informāciju. Neziņa ir ļoti biedējoša. Psiholoģiska palīdzība vecākiem ir ļoti nepieciešama arī tāpēc, ka vecāki ilgu laiku kopā ar bērnu pavada stacionārā.
Psiholoģisko un garīgo atbalstu vecāki var saņemt bērna slimības terapijas un remisijas posmā. Ar bērnu psihologs, psihoterapeits, sociālais darbinieks var runāt tad, ja vecāki to atļauj. Vecāki var pateikt “nē!”
Lielākā daļa vecāku tad, kad viņiem paziņo bērna diagnozi, atsakās no psihologa un garīgās aprūpes darbinieka atbalsta. Visbiežāk vecāki domā, ka palīdzības pieņemšana ir vājuma pazīme.
Bieži vecāki ir koncentrēti uz bērna slimību un palīdzību bērnam, tādēļ atsakās no palīdzības sev.
Kapelāne Aina Briede saka, ka vecāki, kuru bērni ir smagi slimojuši, atzīst, ka palīdzība jāpiedāvā vairākkārt un jāpiedāvā tā, lai vecāki šo palīdzību pieņemtu.
Palīdzība vecākiem ir ļoti būtiska, jo profesionāļi vecākiem māca ieraudzīt pozitīvos resursus, kas bērna ārstēšanās procesā palīdz dzīvot tik labi, cik vien iespējams. Vienmēr vecākiem un bērniem ar smagu diagnozi ir trauksme, ka slimība var atgriezties.
Bērna slimība vecākiem ir krīzes situācija, vecākiem ir svarīgi to apzināties, saprast savas emocijas. Lai šis process notiktu vieglāk, vecākiem vajadzētu pieņemt speciālistu palīdzību. Krīzes situācijā speciālisti nosauc vairākas stadijas. Pirmā ir pārsteigums, tad dusmu fāze, kad parasti domā: “Kāpēc tas notiek ar mani?” Tad seko kaulēšanās fāze – “ja es nebūtu darījis to un to...” vai solījumi – "ja bērns izveseļosies, tad es darīšu to un to...” Pēc tam seko skumjas un tikai beigās slimības pieņemšana un apzināšanās, ka slimība ir dzīves sastāvdaļa.
Vissvarīgākais vecāku psiholoģiskais stāvoklis ir slimajam bērnam, jo bērns jūt vecāku stresu. Ja vecāki stiprinās sevi, tad viņu atbalsts bērnam būs vērtīgāks. Vecākiem ieteicams mācīties pieņemt palīdzību.
Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks" no 13.augusta (nometne ilgs piecas dienas) organizē psihosociālās rehabilitācijas nometni bērniem, kurus skāris vēzis, un viņu vecākiem. Tā būs programma, kuras pamatā ir grupu terapija, fiziskās aktivitātes, rotaļas un savstarpējs atbalsts. Līdzekļus nometnei saziedoja radio maratonā “Dod pieci”. Pieredze šādās programmās ar pieaugušajiem ir bijusi ļoti veiksmīga, tā rāda, ka arī ģimenēm un bērniem tāda var palīdzēt pārvarēt slimību un tās radītās sekas.
Nometnē joprojām ir brīvas vietas, tajā var piedalīties ģimenes ar bērniem, kurus skārusi slimība, un bērna brāļi un māsas.
