Viens no populārākajiem latviešu bērnu rakstniekiem un dzejniekiem Māris Rungulis 2020. gadā nosvinēja savu 70 gadu jubileju. Par godu šim nozīmīgajam notikumam izdevniecība “Pētergailis” ir laidusi klajā M.Runguļa bērnu dzejas krājumu “Zvirbulim nenāk miegs”. Šobrīd Māris Rungulis ir vairāk pazīstams kā bērnu un jauniešu rakstnieks, tomēr viņa radošajā daiļradē nozīmīgu daļu ieņem arī bērnu dzeja, kura, iespējams, ir nedaudz nepelnīti piemirsta.
Liepājas Universitātes pasniedzēja, literatūrzinātniece Sandra Okuņeva uzskata, ka ”.. lai arī Māris Rungulis ar dabas vērojumiem un bērna dzīves dažādu situāciju asprātīgi rotaļīgiem savijumiem iekļaujas latviešu bērnu klasikas iedibinātajās tradīcijās, tomēr tieši dzejas grāmatās atklājas viņa eksperimentētāja daba: Māris Rungulis ir viens no retajiem konkrētās dzejas autoriem latviešu literatūrā. Vairākās dzejas grāmatās dzejnieks pats apakšvirsrakstā kā žanra skaidrojumu lietojis apzīmējumu “grafiski dzejoļi” vai – “lasāmi un skatāmi panti”, tādējādi vairāk uzsverot ar redzi uztveramo, tomēr skaniskajam veidolam ir tikpat liela nozīme kā vizuālajam tēlam un vārdu radītajām gleznām.”
Māra Runguļa jaunajā dzejoļu krājumā bērniem “Zvirbulim nenāk miegs” rodami gan vēl nepublicēti dzejoļi un atdzejojumi, gan lasāmi dzejoļi no dažādos gados izdotiem krājumiem: “Rasas pilieni”, “Vēja spēles”, “Vakara pasakas”, “Balti putu viļņi lēkā”, “Čiepa liepā” un arī debijas krājuma “Rasas pilieni” (1979). “Zvirbulim nenāk miegs” ir ne vien saistoša lasāmviela, kas uzlabo katra lasītāja latviešu valodas prasmes, pilnveidos fonētiku, attīstīs tēlaino domāšanu un iztēli, bet arī parādīs, kā veiksmīgi turpinās un pilnveidojas latviešu klasiskās bērnu dzejas tradīcija.
“Man patīk iet pa pasauli kopā ar cilvēku, kas visu pamana, visu saklausa, bet nav pļāpīgs. Tieši tāds savos dzejoļos ir Māris Rungulis. Ejot kopā ar viņu, ne žagata, ne biškrēsliņš, ne sīks vējelis, ne aizsalstošas jūras pēdējais vilnis nepaliks nepamanīts, bet dzejolis būs īss, skaidrs, precīzs, lieki vārdi pa kājām nemētāsies. Vēl solis pa meža taku – un zaļa sūnu lauma pārvērtīs arī mani par mazu eglīti, jo dzejolī no vērojuma līdz brīnumam tiešām ir viens solis. Un tad viss redzētais un sadzirdētais dzejolī sāk ar mani spēlēties, un arī es sadzirdu, ko savā starpā slepus runā taka un aka.” (Inese Zandere)
