Ineses Paklones dzejoļu krājums bērniem "Zvēru barošana" ir maza zēna un viņa tēva pusdienlaika gājiens pa zooloģisko dārzu, vērojot kā no pusdivpadsmitiem līdz diviem pusdieno nīlzirgi, poniji, pelikāni, lauvas, žirafes, ziemeļbrieži. Dzejoļi radušies, iepazīstoties ar dažādu zvērudārzu praksi – tāpēc grāmatā ir dzīvnieki, kuru nav Rīgas zoodārzā. Tēvs un dēls, staigājot pa zooloģisko dārzu, sarunājas par zvēru dzīvi un paradumiem, tētis uzdod joku jautājumus, piemēram, "kurā pusē flamingam vairāk spalvu?" bet, kad puika minstinās, pats atbild: ārpusē.
Jaunā grāmata ieved lasītāju daudzkrāsainā zvēru valstībā, ar maza zēna vērīgajām acīm ļaujot noraudzīties dzīvnieku pusdienošanas paradumos. Dzejoļi priecē ar trāpīgām, izzinošām detaļām, tie valdzina ar svaigo, skanīgo valodas plūdumu, spožām un negaidītām atskaņām. Ko pusdienās ēd ašie un lēnīgie, pūkainie, spalvainie, strīpainie – visi zoodārza iemītnieki, kam ēdiens tiek pasniegts ik dienu noteiktā laikā? Dzejoļu krājumu rotā mākslinieces Gundegas Muzikantes papīra griezuma tehnikā veidotās dzīvnieku ilustrācijas.
"Pastaiga pa zoodārzu parasti kļūst par aizraujošu piedzīvojumu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Divtik un trīstik interesanti ir tad, ja no murkšķa pie lemura un daudziem jo daudziem citiem ved dzejniece, kura prot parādīt ne tikai dzīvnieku ārējos dotumus, bet arī to raksturu, uzvedību, stiķus un niķus. Turklāt tā, lai līdzgājēji nejūt barjeras, kas viņus nošķir no zoodārza iemītniekiem, – lai viņi saskata, sadzird, saož, apbrīno, lai papriecājas par visiem, lai paprāto, kurš kuram tuvāks, lai kādu iemīļo," tādi ir krājuma redaktores, dzejnieces Māras Cielēnas ceļavārdi jaunajai Ineses Paklones grāmatai "Zvēru barošana".
Ko es zinu par tīģeriem
Mēs ejam pie tīģeriem,
un tētis man saka:
Iedomāsimies,
ka Āfrikas tīģeris
par medījumu sāk cīņu
ar Āfrikas lauvu.
Kurš uzvarēs?"
To nu es zinu.
Neviens.
Tīģeri nemaz nedzīvo Āfrikā.
Jā, jā!
Ēšanai nemeklē draugus
Amūras tīģeris Augusts
ēšanai nemeklē draugus –
gaļu atradis,
viens pats apēdīs, –
tur viņam nevajag draugus.
Kad jāsāk ēst
Amūras tīģere Taiga
pret Augustu mācās būt maiga,
taču, kad jāsāk ēst,
viņa grib raut un plēst,
un tiešām tad nespēj būt maiga.
Dauzāmies pie lauvu mītnes
Tētis jautā:
"Kas iznāktu, ja
sakrustotu lauvu ar lakstīgalu?"
Es atbildu:
"Nezinu, bet ja TAS sāk pogot,
tad labāk to dziesmu
pieklājīgi klausīties līdz galam."
Tētis jautā:
"Kas iznāktu, ja
sakrustotu lauvu ar ezermalas pīli?"
Es atbildu:
"Nezinu, bet ja TAS grib maizi,
tad labāk uzreiz pabirdināt,
lai tālāk dzīvotu bez raizēm."
Braucot no zoodārza
Ar reklāmām apgleznots tramvajs kā plankumains pitons mūs slidina abus ar tēti uz mājām. Cik labi, ka tramvajā brīvas sēdvietas, – var mierīgi sēsties un pūtināt kājas. Un pārrunāt visu, ko apskatījām, kamēr pa dārzu gājām. Gar aplokiem, voljēriem, terārijiem un vēl kur tik ne – kādu mazāko daļu zvēru mēs noteikti apstaigājām. Taču lielu pat neredzējām, - un ja nu tieši par to man pajautā skolotāja?
"Nu," saka tētis, "nebēdā nenieka! Ne tur pirmo, ne pēdējoreiz gājām, šim mūsu gājienam noteikti taču būs turpinājums."
