''"Stāsti!" lieti noderēs arī skolasbērniem no 1. līdz 9. klasei. "Stāsti!" palīdzēs izzināt un pārdzīvot, un ietērpt aizvien krāšņākos un smalkāk rotātos vārdos mūsu pasauli latviešu valodas un svešvalodu stundās, kur apgūst runāšanas un klausīšanās prasmes, kultūras un pašizpausmes mākslās, sociālo un pilsonisko mācību jomā, interešu izglītībā. Arī dzīvesmākslā – mūsu cilvēciskajās attiecībās, kur allaž tik daudz darāmā: tik daudz audzējama, kopjama un ravējama.'' (Daina Sirmā, dzejniece, skolotāja)
Cilvēki spēj runāt par to, ko neredzam, nevaram sataustīt, nesadzirdam, nesaožam, par to, kas nenotiek pašlaik. Mēs spējam runāt par pagājušo, kas bija (piemēram, par iepriekšējo dzimšanas dienas ballīti ), par to, kas būs (ko darīsim nākamnedēļ), par to, ko iztēlojamies (piemēram, kad, veroties mākoņos, tu iztēlojies citplanētiešu iebrukumu). Dzīvnieks to nespēj. Kad spēlējamies ar kartona kasti, ir viegli iedomāties, ka tā ir māja, automašīna, ala vai raķete. Suns to nespētu iedomāties nemūžam.
Sensenos laikos, kad vēl nebija izgudrots papīrs un zīmulis, dators, viedtālrunis, fotoaparāts, automašīnas, cilvēki runājās, atcerējās un iztēlojās daudz vairāk par mums. Viņi sanāca kopā, stāstīja cits citam jaunumus, stāstus, pasakas, anekdotes, jokus, fantāzijas... Vieni stāstīja, otri klausījās. Un visi klātesošie vienlaicīgi stāstīto redzēja iztēlē. Kopš senseniem laikiem mums joprojām ļoti patīk sanākt kopā, lai stāstītu stāstus. Spēja stāstīt un klausīties ir raksturīga tikai cilvēkiem – neviens cits mūsu planētas iemītnieks to nedara. Kad skatāmies, smalki nofilmēts koks vairs neatstāj iespēju tik plašai iztēlei kā vienkārši izrunātais un saklausītais vārds "koks".
Stāstu un pasaku tradīcija tiek uzturēta, piemēram, Ņujorkas sirdī, kur to ieviesa liela mutvārdu stāstu entuziaste Diāna Volkšteina: katru sestdienas rītu Centrālajā parkā Hansa Kristiana Andersena skulptūras pakājē tika stāstītas pasakas un stāsti. Šis paradums tik dziļi iesakņojies, ka ir kļuvis par sava veida rituālu pastaigas pieturas punktu pilsētas bērniem. Runājot sarakstīti daudzi pasaulslaveni darbi, kas mūsdienās jau ir bērnu un jauniešu literatūras klasika, bet kas tapa no pirmās mutvārdos izstāstītās versijas – no stāstiem, kurus tēti un mammas (rakstnieki) izdomāja un stāstīja saviem dēliem un meitām. Kad Karīna Neimane, Astridas Lindgrēnes meita, saslima ar plaušu karsoni un daudzas dienas bija spiesta pavadīt gultā, viņa lūdza savai mātei pastāstīt stāstu par kādu meiteni vārdā Pepilota Viktorija Rullgardīna Kristaminta Eiframa meita, un tā radās burvīgā Pepija Garzeķe un viņas brīnišķīgie piedzīvojumi. Tā tapuši arī vairāki latviešu bērnu un jauniešu literatūras darbi.
Līdzīgā veidā Alans A. Milns savam dēlam Kristoferam Robinam stāstīja viņa lāča Vinnija Pūka piedzīvojumus. Džeims M. Berijs Kensingtonas dārzos Deivisu puikām stāstīja un improvizēja nelielus uzvedumus, un tā tapa Pītera Pena piedzīvojumi. Stāstnieki bieži jautā, par ko stāstīt. Atbilde – par jebko. Jebkas – jebkurš priekšmets, dzīva būtne, notikums, izjūta, doma – ir stāsta vērts. Labs rosinājums tēmas izvēlei varētu būt emocijas. Grāmatā rodamas atbildes uz jautājumiem: Kur meklēt labu stāstu stāstīšanai? Kā to sagatavot? Kāds ir vislabākais veids, lai to iemācītos? Kuri vārdi ir vispiemērotākie, kad pienācis laiks stāstīt? Kam pievērst uzmanību stāstīšanas laikā?
