Seni raksti, hronikas saglabājušas liecības par personvārdiem jau no senas pagātnes. Indriķa hronikā minēti daudzi personvārdi. To skaitā tādi, kuri pārlatviskoti un zināmi līdz mūsu dienām, piemēram, Imants.
Indriķis Šterns grāmatā "Latvijas vēsture, 1290 - 1500" min 13. un 14. gadsimtā muižu apsaimniekojušo senlatviešu vasaļu vārdus, kuri atrodami rakstos. Piemēram, Tontegode, Tots, Treinis, Gaiža, Manegints, Radiķis, Aulis, Sirkants, Duvkants, Dumpjāts, Mēlvaldis, Kantebute, Stegebute, Taites, Angutis, Poja, Krūms, Pitkejānis, Tautenis, Sentots, Cielava, Karīds.
Mācītājs Kristofs Harders 1781. gadā sāka izdot „Vidzemes kalendāru”, kur atrodami arī latviskas izcelsmes vārdi. Pētnieki uzskata, ka šo vārdu rašanās saistīta ar brāļu draudžu pastāvēšanu Vidzemē. Tur ir vārdi Žēlīte, Šķīstula, Skaidrīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Mīliņš, Mieriņš, Laimīts, Gudriņš, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dāvātiņš, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Dievdots, Labklājīte.
Līdz ar bērnu kristīšanu un kristīta vārda došanu nopietni izmainījās vārddošanas tradīcijas.
Mācītājs Pauls Einhorns 1649.gadā pierakstījis latviešu vārddošanas tradīcijas: “Kad bērns pēc kristīšanas stipri raud un nav apmierināms, tad viņi domā, ka tas ar savu kristībā dabūto vārdu neesot mierā, bet vēloties citu. Tad viņi tam dod vārdu pēc savas pagānu māņticības un nosauc viņus parasti pēc kāda putna, kā es pats esmu pazinis dažas sievas, kurām bija putnu vārdi. Kādus vārdus vīrieši dabūjuši, nav izzināts.”
Senāk vārdu varēja izvēlēties krustvecāki, tas nozīmē, ka dažreiz vecāki sava bērna kristāmvārdu uzzināja tad, kad krustvecāki ar bērnu atgriezās no baznīcas.
Bērna vecāki nedrīkstēja piedalīties kristīšanā – ne tad, ja tā notika baznīcā, ne tad, ja kristīja mājās.
“Bērnu kristot, mātei jāpaliek mājā un jāstrādā jeb tikai jāpacilā visādi darbi, lai bērns varētu visu ātri iemācīties.” /M. Kalniņa, Vandzene./ *
"Bērna tēvs un māte nekad nedrīkstēja būt klāt pie kristīšanas, jo tas nesot labi. Tādēļ tie negāja baznīcā, un, ja mājā kristīja, tad pa to laiku izgāja no rijas - istabu toreiz nebija - laukā; pat slimā māte nepalika iekšā.” /Sams, Lejasciems./
Folkloristu pierakstītie stāsti saka, ka “senāk bērnu kristīja devītā dienā pēc dzimšanas, tas bija tēvu tēvu likums, ko allaž ievēroja, ja tikai bērna veselība to atļāva. Bet ar laiku iecienīja, lai bērnu kristītu mācītājs baznīcā kādā nākamā svētdienā.”/M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta./
Bērns, kurš vēl nebija saņēmis kristīto vārdu, bija jāsauc stipros vārdos – par lāci, vilku, stiprinieku, drosminieku, lai bērns iegūtu visas stiprās īpašības dzīvē.
Pirms īstā vārda došanas bērnu nedrīkstēja saukt par cālīti, pelīti, čabulīti, vistiņu un citos mīlināmos vārdos, jo ticēja, ka šādi vārdi varētu ietekmēt bērna raksturu.
Vēl ticējumi saka, ka tad, ja laulātie vairāk nevēlējās bērnus, tad jaundzimušajam dēlam lika tēva vārdu, meitai mātes.
Folkloriste Ilga Reizniece skaidro, ka senāk vārdus bērniem lika pēc tā, kas redzams apkārt bērna dzimšanas laikā. Tas nozīmē, ka tika ievērots gada ritms – vasarā jaundzimuši varēja saņemt putnu un puķu vārdus, ziemā deva citus, “ziemīgus” vārdus.
Arī mūsdienās bērniem dod vārdus, kā to darīja senāk. Ilga Reizniece satikusi bērnus ar neparastiem vārdiem – Irbe, Vālodze, Spāre, Liepa, Zīle, Kaija. Dažreiz šie vārdi ir bērnu otrie vārdi.
Latvijā bērniem mūsdienās dod interesantus, skanīgus, arī nedzirdētus un grūti izrunājamus vārdus, ietekmējoties no seriāliem, literatūras un vēstures, vēsta Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta informācija. Tomēr arī mūsdienās bērni saņem tādus vārdus, kādus saņēma latvieši senatnē – no dabas ņemtus.
Pēdējo gadu laikā mūsu jaundzimušie tikuši pie vārdiem Ceriņš, Kastanis, Ozols, Lapa, Lapsa, Zīle, Rasa, Roze.
Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta informācija par interesantākajiem Latvijas dzimtsarakstu nodaļās reģistrēto jaundzimušo vārdiem laika posmā no 2015.gadam līdz 2017.gada martam.
*Izmantoto ticējumu avots.
