Ilzes stāsts: ''Vienīgais, ko es kopš bērnības gribēju, – izaugt par piecu bērnu mammu. Kamēr tas nebija noticis, nodarbojos ar visām iespējamajām profesijām, kuras nāca man pretī.
Vecāku būšana. Pirmais gads portretos
Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.
Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem
Tā, spēlējoties stilistos pie vienas bērnu grāmatas fotoilustrāciju izveides, Latgales mežos samīlējos savas pirmās meitas tētī, un pāris nedēļas vēlāk varēja sākties mans pirmais gads. Pusdienu pārtraukumā, kafejnīcas tualetē uztaisot testu, es uzzināju, ka būšu mamma un ka man nāksies tuvāk iepazīties ar sava topošā bērna tēti.
Satiekoties un apspriežoties mēs nolēmām pamēģināt kopdzīvi.
Kā vēlāk izrādījās, tas bija kaut kas pilnīgi nevajadzīgs un postošs, un mums abiem no tā nācās atgūties vairākus gadus. Bet vismaz pamēģinājām. Paralēli mūsu kopdzīves eksperimentam manī auga mana meita, es daudz raudāju, emocijās šūpojos tik augstu, kā bērnībā pagalma šūpoles un bērna tētis domāja, ka es vienkārši esmu traka. Arī es pati brīžiem tam noticēju.
Kad beidzot bijām saradušas un atradušas pareizo kopā dzīvošanas formulu, nosvinējušas meitas četrus gadus, kad biju nolēmusi, ka ir tik labi divatā ar meitu un ka tā arī dzīvosim, es satiku savu tagadējo vīru un samīlējos.
Apprecējāmies. Un tam sekoja nākamais pirmais gads. Šo pirmo gadu nepamanīju, jo, paralēli priekam par dēla piedzimšanu, vēderā nomira nākamais puika. Tad pēc gada dzemdībās nomira vēl viens. Un tad, kad vispār vairs nesapratu, kāpēc visu laiku palieku stāvoklī un tik ātri nākas uzreiz atvadīties, grūtniecības testā atkal ieraudzīju divas svītriņas.
Es raudāju, un tas nebija no laimes.
Visas 42 nedēļas pavadīju bailēs, kamēr satiku savu meitu. Dzīva! Šo pirmo gadu gan izsmaržoju viņas ādu un matus kā svētīgu mierinājumu par visu sirdi plosošo, kas bija noticis. Un viņa mani bužināja un tutināja, kā sajuzdama, cik daudz pieskārienu bija nenotikuši.''
KONTEKSTS:
Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.
