Mēs lepojamies ar līgotnēm, to mums ir daudz. Vai ir zināms, cik šūpuļdziesmu mums ir?
Jēkaba Vītoliņa krājumā (J.Vītoliņš. Bērnu dziesmu cikls. Bērnu dziesmas. Rīgā, 1971.) ir 268 šūpuļdziesmas. Tas ir apjomīgākais krājums, taču kopš tā laika ir bijušas jo daudzas folkloras vākšanas ekspedīcijas, un skaits noteikti ir krietni lielāks. Taču patiesībā tas skaits ir nezināms lielums. Krietni nezināmāks kā līgotņu vai, piemēram, ķekatu dziesmu skaits, jo gadskārtu dziesmas tiek dziedātas pulkā, līdz ar to citiem uzzināmas. Šūpuļdziesmas ir intīma, personīga darīšana. Iespējams, ka ļoti ļoti senos laikos katram bērnam bija sava šūpuļdziesma un tā nemaz nebija domāta svešām ausīm. Še dziedāts, še palika.
Taču valodiņa tālu gāja, tāpēc, kopš folklora tiek vākta, ir pierakstīts arī krietns skaits šūpuļdziesmu.
Bet, protams, ka to ir bijis vairāk, jo aptaujāts salīdzinoši mazs skaits dziedošo aukļu. Manas mammas dziedātā dziesma, piemēram, nav nevienā grāmatā. Taču te vēl ir jautājums, ko skaitīt par šūpuļdziesmu. Vienkāršs, no divām notīm sastāvošs „aiju aiju aiju” motīvs ar dažiem vārdiem – ir dziesma vai nav…
Kā mūsu šupuļdziesmu dziedāšanas tradīcijas izskatās uz citu tautu fona? Mēs sevi pie diždziedātājiem pieskaitām, vai šūpuļdziesmu jomā arī tā ir?
To nu nevarēs pateikt neviens. Jo mēs nezinām, kas tiek dziedāts citu tautu bērnistabās. Nu, tieši mūsdienu bērnistabās varbūt netiek dziedāts pārāk daudz, drīzāk jau būdiņās un mājokļos, kas tālāk no civilizācijas…
Taču, ņemot vērā savu pieredzi tieši šūpuļdziesmu mācīšanā, varu teikt, ka mūsu šūpuļdziesmu dziedāšanas tradīcija nav pārtrūkusi.
Eiropā bieži vien, ja dzied, tad dzied kādu populāru komponista komponētu šūpuļdziesmu, vienalga, kurā valstī un kādā valodā. Mēs tomēr vairāk dziedam savējās, kaut gan ir pāris piemēri, kad par tautasdziesmām tiek uzskatītas komponētas dziesmas, kas sen jau folklorizējušās.
Man šūpuļdziesmas asociējas ar vecmāmiņu, kurai ir pietiekami daudz laika sēdēt pie šūpuļa un žūžot dziesmas mazajam. Tagad vairāk dziedāt aicina mammas, ne tētus (tavos diskos ir arī vīru balsis). Vai ir mainījusies šūpuļdziesmu dziedāšanas tradīcija, jeb tāda tā bija – mamma ir tā dziedātāja?
Dziedāja gan mammas, gan vecāsmammas, gan vecākās māsas, kam tas bija pienākums. Mūsdienās šim pulciņam ir piebiedrojušies arī vīrieši. Tas tādēļ, ka nav vairs striktā dalījuma sievu/vīru darbos. Tagad skaitās forši, ja tēvs paliek mājās ar mazo, mazgā traukus un arī dzied mazajam, senāk tas nebūtu pieņemami, jo viņam bija smagāki darbi darāmi. Es esmu dziedājusi kā mamma, un tagad ar lielu prieku dziedu kā vecāmamma, reizi vai divas nedēļā sanāk to darīt. Un es to tiešām izbaudu, tāpat kā mazbērni. Lai arī gana lieli, tomēr lūdz, lai padziedu.
Tu vienmēr saki: “Nedziediet ar zvaigznēm, dziediet ar saviem bērniem!” Kā varu dziedāt, ja man nav balss. Nav un viss, es neko nevaru nodziedāt. Es bērna muzikālo gaumi varu iedragāt uz mūžu. Kad visi dzied Latvijas himnu, es jūtos apdalīta, jo nevaru piedalīties, varu tikai klausīties.
Tiem, kam tiešām nav dziedamās balss, iesaku dziedāt, pat ne dziedāt, - dūdot, dungot, aijāt… kā nu kurā gadījumā. Tās pašas divas skaņas, par ko iepriekš teicu.
Tādu „aijaijā” vai „apapā” var izdvest katrs, kam principā ir balss. Nevajag dziedāt sarežģītu melodiju oktāvas diapazonā. Tādu mazo tercu var nodziedāt katrs, ar minimālu treniņu.
Mana pieredze to pilnībā apliecina. Tāpēc gribu iedrošināt nedziedošos – bērniņam svarīgāks ir tas ciešais kontakts, kas izveidojas ieaijāšanas brīdī, pats rituāls, nevis jūsu vokālo prasmju līmenis.
Miegapele - kur tā mums gadījusies, un kāpēc tieši pele, ne zumoša bite vai dūdojošs putns, vai pat zivs, kas vienmuļi kuļ ūdeni ar asti, kas vairāk atbilstu vienmuļam dziedāšanas rituālam.
Jā, latviešu bērniem miegu nes, biežāk velk tieši pele. Nu zivs vai putns nekādi nevar atnest miegu šūpulī vai gultiņā gulošam bērnam, tam jābūt kādam mājas iemītniekam. Un kurš tad ir visklusākais, nemanāmākais? Par peli latviešu folklorā man ir īpašs stāsts, ko tagad visu te nestāstīšu.
Tik pateikšu, ka pelei ir uzticēta ļoti svarīga, trejāda misija, kuras viena daļa – miega sagādāšana.
Šajās dziesmās ir uzsvērts tieši ceļš, kas iesākas no pazemes – „caur zemīti, caur saknīti...”, un šis ceļš ir apdraudēts, jo jāuzmanās, protams, no kaķa. Arī ratiņi var apgāzties... Dažās dziesmās miegu velk trīs vai sešas peles, bet visbiežāk viena. Miega pele.
Ar ko sākt vecākiem, kuriem mazi bērni, bet paši savā mūžā šūpuļdziesmu nav piedzīvojuši. Kā viņiem apzināties, ko tas dod bērnam un viņiem? Vai pieaudzis cilvēks vispār spējīgs gūt šo pārdzīvojumu?
Ceru, ka neviens nav urbanizējies tiktāl, ka nevarētu uztvert un priecāties par putna dziesmu, vēja šalkām, strauta burbuļošanu… Ar šūpuļdziesmu ir līdzīgi. Tā ir dabiska, ne mākslīga darīšana.
Taču, lai gūtu priekšstatu un pamēģinātu tie, kam ar šūpuļdziesmu dziedāšanu nav bijis nekāda sakara, esmu vairākkārt veidojusi šūpuļdziesmu albumus.
Pēdējais no tiem – „Saldajam miedziņam”, iznācis pirms dažiem gadiem, un noteikti vēl nopērkams. Sākuma posmā var uzlikt disku, lai skan fonā, un pašam dziedāt līdzi. Vai arī izraudzīties dziesmu, kas patīk labāk un vienkārši iemācīties. To visiem jaunajiem vecākiem novēlu – atrast to īpašo miera un laimīguma sajūtu, kas rodas, dziedot bērnam šūpuļdziesmu.
