Stokholmā sākotnēji tika dibinātas neskaitāmas latviešu skolas. “ No nostāstiem varam saprast, ka skolu bija daudz, daudzi veidoja kopienas Stokholmas priekšpilsētās, laika gaitā tās “kā mazas tērcītes saplūda vienā skolā. 2013. gadā svinējām skolas 60 jubileju,“ stāsta Stokholmas latviešu skolas pārzine Ieva Reine.
Ievas Reines vadībā Stokholmas latviešu skola pārcēlusies uz jaunām telpā, jo vecās lielajam bērnu skaitam kļuva pārāk šauras.
“Daudziem, kuri pārcēlušies uz Zviedriju, dzīve bez latviešu valodas, kultūras, folkloras nav iedomājama.
To varētu pielīdzināt Maslova piramīdas apakšējam līmenim. Savējo izpratne, kopā būšana ir noteicošs faktors. Latvieši vienmēr bijuši tendēti uz izglītību. Tas piesaista skolēnus.”
Pirms gadiem, kad Stokholmas latviešu skolas pārzinis bija Jānis Krēsliņš, viņš stāstīja, ka skolā novērojama jauna tendence – bērnus uz skolu ved vecvecāki, viņi nevēlas, lai mazbērni izaugtu bez zināšanām par savu senču valodu, kultūru un vēsturi.
“Vecmāmiņas bērnus uz skolu ved joprojām, jo vecāki bieži ir noslogoti vai paši skolā māca,” apstiprina Ieva Reine. “Ceļš uz skolu ir grūts. Sestdienas rītos sevi disciplinēt nav viegli. Bērni, ierodoties skolā, ir priecīgi, viņu ekspektācijas ir lielas. Negribēšana ir vairāk simboliska, nekā reāla negribēšana nākt uz skolu.”
Pasaulē ārpus Latvijas šobrīd ir apmēram 104 latviešu svētdienas skolas, bieži tautiešiem latviešu skola ir vajadzīga pleca sajūtas dēļ. “Šī brīža Zviedrijā tā nav problēma. Zviedrija ir multinacionāla, tas neizraisa diskomfortu. Ir norma, ka bērns runā divās vai vairāk valodās, tas nav tā, kā 50. gados, kad jāslēpjas, ka esi iebraucējs. Gluži pretēji, šodienas skola bieži ir integrējoša vide, kur meklēt atbalstu neskaidrībās un krīzes situācijās, lai rastu ieeju zviedru sabiedrībā.
Mūsu bērni tiek audzināti savādāk, vides nospiedums ir jaušams uzvedībā, izturēšanās veidā. Uztveres spējas un vajadzības zviedru bērniem atšķiras no tā, kas latviešu bērniem nepieciešams. Zviedrijas bērniem vajadzīga demokrātiska pieeja, viņi neklausa pavēlēm. Uzmundrinājums ir laba forma, kā aicināt uz sadarbību.
Ja cilvēks nav izpratis Zviedrijas vidi, pieeja pedagoģiskajā ziņā stipri atšķiras no pieejas Latvijā. Direktīvas, kādas mēs te (Latvijā) uztveram par pareizām, ne vienmēr tiek pieņemtas par absolūto patiesību Zviedrijā.
Protams, vairākums Zviedrijas latviešu sabiedrībā ir relatīvi nesen iebraukušie latvieši, bet ir arī stabilas ģimenes, kuras jau trešajā un ceturtajā paaudzē dodas uz Stokholmas latviešu skolu. Šie cilvēki ir neatsverami skolas darbībā, viņi saprot trimdas īpašo sajūtu, viņiem ir cita pieredze.
Viena daļa Zviedrijā iebraukušo latviešu uzskata, ka nemeklēs latviešu sabiedrību un integrējas Zviedrijas sabiedrībā. Tie, kuri grib saglabāt latvietību, domā par iespējām, kas var sekot – zināšanas dos iespēju sazināties ar savējiem, sekot līdzi ziņām.
Šie vecāki ir tālredzīgi, tomēr bērns izvēlēsies, kad gribēs sajusties būt piederīgam Latvijai. Iespēja mums ir jādod, vai viņi to izvēlēsies, tas ir pašu bērnu rokās.”
Ir aizvadīts lielākais diasporas latviešu skolu gada pasākums - Latviešu valodas aģentūras organizētie profesionālās pilnveides kursi, kopā pulcējot skolotājus un izglītības darbiniekus no 15 valstīm. Pasākumā piedalījās arī Stokholmas latviešu skolas pārstāvji, lai kopā mācītos un pārrunātu valodas un tradīciju jautājumus diasporas skolās.
Lasiet arī par Līgas Krastiņas-Damianaki pieredzi valodas saglabāšanā, dzīvojot Vācijā.
