"Bija un joprojām ir grūti, iespējams, tāpēc ka esam vieni no pirmajiem, kas to mēģina",
tā par bērnu ar invaliditāti sūtīšanu vispārizglītojošās skolās Latvijā stāsta neredzīgā Georga mamma Aivija Bārda. Brīdī, kad Georgam bija jāsāk mācīties vidusskolā, lielākā daļa vispārizglītojošo skolu viņam atteica – "ejiet taču uz speciālo skolu!" Izņēmumus bija Babītes vidusskola, kuru šobrīd apmeklē divi neredzīgi bērni.
Babītes vidusskolas direktore Ilze Rozenberga neuzskata, ka tas ir neizpildāmi: "No skolas puses tas nav tik sarežģīti un neizpildāmi. Vienīgi vajadzīga mūsu apņemšanās un nebaidīties no tā. Arī vecāku atbalsts un pašam bērnam tas ir jāgrib."
Georga mamma ir ļoti pateicīga Babītes vidusskolai un pašvaldībai, kas palīdz, cik vien spēj. Tomēr diemžēl ir lietas, ko Latvijā valsts atbalsta trūkuma dēļ tā arī nav iespējams saņemt. Georga mīļākie priekšmeti ir eksaktās zinātnes, taču bez īpašas palīdzības ir ļoti grūti apgūt ģeometriju vai ķīmiju.
"Es saprotu, tas brīžiem ir ļoti aizkustinoši būt pirmajiem, bet brīžiem spēki zūd.
Georgs nākamo gadu mācīsies Amerikā. Es gribu, lai viņš iegūst pilnvērtīgu izglītību, lai viņš apgūst savus mīļākos priekšmetus fiziku, ķīmiju, ģeometriju nevis eksperimentālā kārtā, bet tā, kā tas ir jāapgūst."
Georgs jau iepriekš viesojies ASV skolā un zina stāstīt, kā notiek mācības aiz okeāna: "Amerikā cilvēki ir daudz atvērtāki, manuprāt, un skolas ir vairāk pielāgotas. Ir mikroskopi, Braila raksta printeri.
Es zinu, ka Latvijā tam ir budžets piešķirts, bet vajadzēs vēl kādu laiku, lai tas viss ieietu reālajā dzīvē."
Lai pievērstu uzmanību tam, ka lielākā daļa skolu invalīdus uzskata par problēmu, neskatoties uz viņu labajām zināšanām, biedrība “Es redzu” kopā ar jauniešu attīstības programmu “Go Beyond” organizē dažādas akcijas.
Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas jauniešiem nupat piedāvāta iespēja pamēģināt lasīt Braila rakstā, pastaigāt pa skolu ar aizietām acīm, mēģināt zīmēt, neko neredzot. Informātikas skolotāja Aija Lūse norāda: "Mūsdienās cilvēku ar invaliditāti iekļaušana vispārizglītojošās skolās kļūst arvien vienkāršāka. Strauji attīstās tehnoloģijas, un daudz ko var mācīt ar datoru vai telefonu palīdzību."
Tas nozīmē, ka valstij un pašvaldībām būtu jāpanāk pretī ar pedagogu apmācību un programmu sagatavošanu. Un tad tādi bērni kā Gerogs kļūs par normālu ikvienas skolas sastāvdaļu, nevis kaut ko ekstrēmu. Viņiem ir svarīgi mācīties kopā ar pārējiem, integrēties sabiedrībā, iegūt jaunus draugus, nevis būt izolētiem no sabiedrības.
