Bet jau tagad Elīna nešauboties saka – jūtos šeit laimīga, tagad varam veidot savu dzīvi, kā vēlamies un uzskatām par pareizu.
Raidījumā Bērziņu atziņas par bērnu audzināšanu un jaunas dzīves sākumu mazpilsētā Viesītē.
Elīna ir rīdziniece, bet Jānis no Salaspils puses un labāk pazīst dzīvi lauku mājā, kur katru dienu bija jākurina krāsnis. Tas lieti noder tagad mājā, kur ir vairākas krāsnis un plītis. Jānis gan vērtē, ka ar laiku varētu mainīt apkures sistēmu.
Abi neslēpj, ka Viesītes puse bijusi sveša, taču nav bijis tik svarīgi, kur atrastos viņu mājvieta, bet lai blakus skola, bērnudārzs, arī veikals ir netālu.
Elīna ir priecīga, ka izvēlējušies tieši uz Viesīti pārcelties, kur viss ir "rokas stiepiena attālumā" un nav steigas, kas bija Rīgā. Ir klusāks un mierīgāks.
"Ir sakārtota sajūta, miers galvā, miers ķermenī. Jūtos ļoti labi," bilst Elīna.
Jānis viņai piekrīt. Tas nekas, ka māja vēl prasīs daudz darba un arī ieguldījumu.
"Ir prieks, ka tā ir mana māja un būs mana māja," gandarīts Jānis.
Tā kā ģimenē aug pieci dēli vecumā no diviem līdz 9 gadiem, Elīna pēdējos 10–11 gadus ir dzīvojusi mājās kopā ar bērniem. Tagad, kad visi puikas iet vai nu skolā, vai dārziņā, viņa plāno strādāt skaistumkopšanas jomā un cer, ka tas izdosies. Tāpat Elīna arī vērtē, ka iespēja Jānim strādāt attālināti ir labs risinājums.
Māja, kurā bijusi savulaik tirgotava, kādreiz strādājis drēbnieks, ir liela un tur varētu arī ar laiku būt Elīnas skaistumkopšanas salons.
Elīna neslēpj, ka jūtas priecīga un lepna, ka ir pieci dēli, gandrīz vesela futbola komanda. Vecākie dēli jau ir lieli palīgi mājās.
"Ir dīvaina sajūta šajā dzīves momentā, kad viņi visi ir projām, es nesaprotu, ko darīt," smejot bilst Elīna.
Jānis arī izmantojis iespēju ņemt bērna kopšanas atvaļinājumu. Līdzīgi kā Elīna viņš bilst, ka laiks kopā ar bērniem mājās bijis dažāds.
"Bija grūti pierast pēc tam, pēc tiem diviem bērna kopšanas atvaļinājumiem, kad bija jāatgriežas darbā. Nevis tas, ka grūti pierast strādāt, bet [ka nevaru] sniegt bērniem tikpat daudz uzmanības kā tad, kad biju mājās," stāsta Jānis.
Elīna vērtē, ka tieši posms, kad Jānis bijis mājās, bijis visvieglākais pēc jaunāko dēlu nākšanas pasaulē, jo visu darījuši kopā.
Jānis atzīst, ka, visticamāk, visiem vīriešiem ir "jāizslimo slimība – tu jau mājās neko nedari ar bērnu".
"Šī ''slimība'' ir ļoti viegli ārstējama, –
vienkārši pašam ir jāpaliek ar to bērniņu mājās, un nevis uz stundiņu vai dienu vienam, bet ilgāku laiku kopā ar sievu vai vienam. Tāpēc man ļoti patīk tas obligāti nododamais bērna kopšanas atvaļinājums. Tieši tāpēc, ka savādāk vīrietis citādi nevar uzzināt, kāda ir dzīve.
Tas ir tāds diezgan sāpīgs temats, kura dēļ var arī izšķirties pāris. Pilnīgi cita pasaule – viens iet uz darbu, otrs – mājās, tās ir divas dažādas pasaules. Ja vīrietis nepaliek mājās ar bērniņu, viņš nevar uzzināt, kā tas ir," analizē Jānis.
Viņš piekrīt, ka tā arī rodas emocionāli tuvākas attiecības ar bērnu, rodas mīlestība un ciešāka saikne. Jānim patīk runāties ar saviem puišiem, sevišķi ar vecāko dēlu – ar bērniem ir interesanti sarunāties.
Arī Elīna atzīst, ka uzreiz ar pirmā bērna piedzimšanu nebija bezgalīga mīlestība, viņa pakāpeniski iemīlējusi bērniņu, ar gadiem jūtas kļūst spēcīgākas.
